Pašreiz paliek iespaids, ka visi ar būvniecību saistītie jautājumi „pārvietoti” uz kabinetiem un nodoti ierēdņu rokās. Skumji, ka starp ierēdņiem maz ir to, kas par būvniecību spēj spriest kā par tautsaimniecības nozari, kurai ir savas specifiskas īpatnības un tautsaimnieciskā nozīme.
Būvniecības tehniskā projekta izstrādē piedalās trīs savstarpēji saistīti speciālisti: arhitekts, būvkonstruktors un izmaksas aprēķinātājs (tāmētājs). Vēl pa vidu funkcionē pasūtītājs vai pasūtīja pārstāvis, kura paraudzītajā „lauciņā” dīgst un izaug miljonāri.
Lai sekmīgi veiktu savu pienākumu un neciestu sabiebrība, ne arī valsts ekonomika, par bezmērķīgi iztērētiem līdzekļiem jāatbild būvju konstruktoriem, pie kuriem pieskaitu arī sevi. Tāpēc konstruktoriem jābūt kompetentiem, principiāliem un ar iniciatīvu apveltītiem indivīdiem. Jābūt savai pienākuma un atbildības izpratnei ne tikai likuma vārdā, bet arī jāuzņemas morāla atbildība sabiedrības priekšā par uzticētā pienākuma izpildi. Respektējot ekonomisko stāvokli valstī, uzdevumus risināt no valsts kabatas iespējām un tautas pašreizējo dramatisko sociālo stāvokli. Jautājums, vai ar tādu stāju jaunais speciālists, aizverot augstskolas durvis ir sagatavots, nonākot mūsu reālajā vidē, vai ir morāli gatavs savam amatam?
Okupācijas laika zinību apguvušiem speciālistiem un tanī laikā projektu organizācijās strādājošiem savā projektā speciālā tabulā bija jāuzrāda tā saucamie būves tehniski ekonomiskie rādītāji: cik izmaksā viens kv/m, nepieciešamības gadījumā, cik maksā viens kub/m tilpums (prasība pamatā rūpniecības ēkām), cik kg metāla vienā dzelzsbetona kub/m u.c. Daži tehniski ekonomiskie rādītāji bija jāiekļauj zināmās robežās. Tas mudināja speciālistus domāt par ekonomiju.
Bija arī cita pieredze. Izstrādājot tehniskā projekta dokumentāciju, pašreiz iekonservētai katlu mājai Ķengaragā, 18 metrus garai monolīto pārseguma dzelzsbetona sijai, pamatojoties uz drošības aplēsēm, bija nepieciešami ap 750 kg metāla, kas pārsniedza literatūrā rekomendējamo. Ja šo siju izgatavotu no metāla, tad tā daudzums nepārsniegtu to, kas nepieciešams dzelzsbetona variantā un sija būtu vairāku reižu vieglāka, bet nedrīkstēja, jo bija partijas un valdības norādījums par metāla ekonomiju, ko nedrīkstēja pārkāpt. Absurdi, bet fakts. Piemērs ir novirze no šī raksta iecerētās tēmas.
Kā un kāpēc ir jautājumi, uz kuriem visu rangu būvniekiem atkarībā no ieņemamā amata ikdienas būvdarbu izpildes procesā ir jārod atbildes. Pašreiz dzīvojam un strādājam periodā, kad no ierēdņu kabinetiem visu būvniecībā nodarbināto cilvēku uzmanība pievērsta jautājumam „kā?”.
Kā? ir jautājumu kopums, kas apkopots katras valsts laikmetīgajos būvniecības normatīvajos dokumentos, kas ir obligāti jāievēro būvniecības procesā. Viena no pirmajām būvniecības normu pielāgošanas vai, kā modernie būvnieki saka, harmonizācijas ar Eiropas normām Latvijā deviņdesmito gadu sākumā neradīja būvniecības sistēmā jūtamus sarežģījumus vai izmaiņas.
Cik man nācies iepazīties ar dažādu valstu normatīvajiem dokumentiem, literatūru, prasībām pret izmantojamiem materiāliem un instrukcijām, redzams, ka tas ir savstarpēji harmonizēts (saskaņots).
Rodas jautājums, „kā” darbojas un cenšas dot atbildi būvnormu pārveidotāji, revidētāji. Dažkārt to dara un uzspriež „speciālisti”, kuri ar būvniecību iepazinušies caur limuzīna logu. Nerēķinoties ar ierēdņa kompetenci, nezinot vai nespējot izvērtēt savu padoto kompetences līmeni Valsts oficiālās būvniecības instances pēc savas izpratnes pārstrādā normas (traktātu), lai revidētu atbildi uz jautājumu „kā”. Būvniecības normu interpretētāji dažkārt cenšas esošo viena teikuma normu traktātu izteikt ar trijiem, bet vai ar to tiek sasniegts mērķis? Iecerējuši dokumentu sastādīt kā sabiedrībai saprotamu plašu lasāmvielu. Neesmu iedziļinājies visās niansēs, ar ko tagad nodarbojas un iejaucas būvniecības nozarē jebkurš, kas lokālo notikumu cenšas reducēt uz visu nozari. Es to uzskatu par pārspīlētu.
No kurienes man tāda pārliecība? No informācijas, ko saņemu pa radio, televīzijas pārraidēm, laikmetīgo būvniecības atbildīgo ierēdņu izteikumiem laikrakstos un publiskajos pasākumos. Arī no projektu ekspertīzes. Pilsētas varas struktūrās kāds strādājošais izteicās, ka paneļu ēku nolietošanās sākas ar balkonu margām... Jāatzīmē, ka ārējo sienu paneļu konstrukcijas ir ar atšķirīgu kalpošanas ilgumu. Ko var prasīt no būvniecības speciālistiem, ja tiem līdzdarbojas un cenšas noteikt toni tāds būvniecības „speciālists” kā čekas bijušās kriminālās laboratorijas uzraugs V.Birkavs.
Manā rīcībā ir 1939. gadā izlaista „Tehniskā rokasgrāmata celtniecībai. Trešais pārstrādātais un papildinātais Latvijas arhitektu biedrības izdevums”. Teksts ir ietverts 375 lapaspusēs. Grāmatas izmērs ir 11x17 cm. Rokasgrāmatā ietverti visi saistošie ar būvniecību norādījumi, tai skaitā santehnika, tāmes u.c. Normas nav domātas būvniecības analfabētiem. Grāmata pēc izmēriem ir pārnēsājama kabatā. Ceru, ka minētā grāmata varētu būt kā paraugs koncentrētam domu un informācijas izklāstam.
Man kā celtniecības speciālistam ar sešdesmit gadu darba stāžu būvniecībā un projektēšanā, ap 30 gadiem Zinātniski pētnieciskās betona un konstrukciju pārbaudes laboratorijas vadītāja amatā un vienlaikus strādājot 20 gadus par ārštata mācību pasniedzēju divās augstākajās mācību iestādēs (Latvijas Dzelzceļa Transporta filiālē -par būvniecības materiālu pasniedzēju un Rīgas Politehniskajā institūtā – būvkonstrukciju katedrā), ir atšķirīgs uzskats par pašreiz notiekošo būvniecībā un birokrātijas kabinetos. Iesaku enerģiju, ko tērē dažādām komisijām, pārvietot uz vektoru, kas vērsts uz visu speciālistu kompetences paaugstināšanu, lai paceltu speciālistu kompetenci sākot ar augstskolu pasniedzēju kopu. Pašreiz tas ir pārsteidzoši zems. Jo dārgākus projektus projektējam, jo labāk (lielāks atbirums)!
Mūsu laboratorijas pamatuzdevums bija veikt visu republikā (ne tikai republikā vien) paredzēto sērijveida betona un dzelzsbetona konstrukciju izgatavoto izstrādājumu tehnisko izpēti. Izpētei pakļautajiem izstrādājumiem izsniedzām atbilstošu sertifikātu vai nepieciešamības gadījumā matemātiski un konstruktīvi pamatotus ieteikumus izstrādājuma tehniskā projekta izmaiņai. Kopumā laboratorijas pastāvēšanas laikā tika notestēti, pēc sastādīto protokolu skaita, vairāk kā 1100 izstrādājumu un konstrukciju.
Izstrādājumu testēšanas ieviešana praksē notika ar testētāju tehnisko izpildītāju apmācību. Personīgi es apmeklēju divus četru nedēļu kursus Centrālajā Vissavienības betona un dzelzsbetona pētniecības institūtā Maskavā. Metālu izstrādājumu pārbaudes nianses apguvu Kijevas Vissavienības rūpniecības ēku projektēšanas institūtā (tulkojums iespējas ir neprecīzs). Institūtā uzzināju, ka metāla konstrukcijām nav prasības pakļaut tās sērijveida konstrukciju mehāniskās testēšanas procesam, jo konstrukcijas izgatavo no sertificēta metāla.
Bez tam mūsu pienākums bija pēc pieprasījuma veikt visu veidu civilo būvju apsekošanu visā republikā. Mūsu darba kompetences līmenim bija jābūt tādam, lai uz vietas dotu slēdzienu, kā un kādi pasākumi jāveic, lai defektus novērstu. Darbam laboratorijā tika piesaistīti būvniecības speciālisti ar dažādu kompetenci, atbilstoši tai tika uzticēti pienākumi. Neviens nepacēla jautājumu, lai izpētei piesaistītu ārzemju speciālistus.
Svarīgu jautājumu risināšanai vai saskaņošanai griezāmies pie ministra vietnieka N.Bolotova, kura tehniskā kompetence bija atbilstoša ieņemamam amatam. Bez liekas birokrātijas dažu minūšu laikā jautājumi tika atrisināti. Ministram nebija konsultantu, ja neskaita palīgu. Piekļūšana pie Ministra nesagādāja pūles, jo viņš, salīdzinājumā ar mūsdienu ierēdņiem, nesēdēja aiz atslēgas, neizvairījās no apmeklētājiem un jautājumu risināšanas.
Praksē tipisks piemērs bija Ķeguma tilta mehāniska pārbaude, ko uzticēja veikt nepieredzējušam vai nekompetentam RPI strādājošam speciālistam Salcēvičam. Nav svarīgi zem kādas organizācijai izkārtnes notiek darbi, svarīga ir darbu izpratne un kompetence, sevišķi ja pasākumi saistāmi ar iespējamām letālām sekām, kā tas šinī gadījumā notika.
Īsi pirms tilta pārbaudes man bija domu apmaiņa ar tilta pārbaudes vadītāju. Tad jau man bija vairāku gadu pieredze konstrukciju pārbaudes jomā. Mūsu saruna beidzās ar to, ka viņam, kā prestižākas organizācija pārstāvim, ir tiesības citus pamācīt nevis uzklausīt. Patiesībā minētai konstrukcijai vajadzēja veikt mezglu detalizētu apskati un nepieciešamības gadījumā pārbaudīt arkā iekārto metālu noslogojumu un veikt saišu testēšanu, un viss. Šeit gribu piebilst, ka ne organizācijas izkārtne, ne ieņemamais amats nosaka darbinieka kompetenci.
Manā praksē bija jāveic tehniskā projekta izstrāde vairākiem rūpniecības objektiem: Zasulauka vagonu depo ēkai, jāveic rekonstrukcija gulšņu rūpnīcai Daugavpilī, konstrukciju pārbaudes iecirknim Vangažos un daudzviet citur. Pamatā rūpnīcu ēkām..
Par pēdējo nosaukto objektu gribu lasītājiem atminēt mīklu - kāpēc?
Personīgi veicu aprēķinu un izstrādāju tehnisko projektu un mezglu vizuālu pārbaudi 24 metrus garai metāla kopnei, ar 12 metru soli. Kopnes izgatavoja uz speciāli sagatavota laukuma objektā. Par pārsteigumu visiem nākamajā dienā vēl gulošai kopnei uz betona laukuma konstatējām, ka viens no joslas leņķiem, kas bija uzprojektēts no divu leņķdzelžu savienojuma (2<150x150 mm), bija pārtrūcis. Pārāvuma vieta neatstāja nekādas metāliem raksturīgās plastisko deformāciju pēdas. Notikums bija neraksturīgs un praksē nedzirdēts. Pēc notikuma plašas apspriešanas un joslas metāla pārbaudes ar piemetinātas uzlikas palīdzību joslu savienoja un kopni uzmontēja. Kopnes joslu savienojums dabā redzams. Ar minēto notikumu gribu darīt zināmu kabinetos sēdošiem „būvniekiem”, pie kādām sekām var nonākt pat tad, ja tiek ievēroti visi nepieciešamie būvniecības normu panti. Līdzīgu piemēru specifiskajā būvniecības praksē ir ne viens vien.
Nav vēlmes izklāstīt savu biogrāfiju, bet gan savu dzīves pieredzi, kas raksturo būvniecības inženiera izaugsmi un veidošanos. Katra jauna augstskolu beigušā speciālista tehniskā pilnveidošana atkarīga no tā, kur nonāk jaunais speciālists. To parasti neizvēlas. Pieredze, ko ieguvu savā nepieredzējuša inženieru praksē, var būt noderīga vai vērst uz pārdomām katru „jaunizcepto” būvniecības specialitātes augstskolu beidzēju.
Pēc augstskolas beigšanas ar norīkojumu nonācu Sverdlovskas melnās metalurģijas Ministrijas pakļautībā esošajā, vienā no Savienības visprestižākajiem projektu institūtiem. Veicām ne tikai PSR Savienības pasūtījums vien. Mani iekļāva būvkonstrukciju nodaļā, grupā, kura nodarbojās ar būvkonstrukciju aplēsēm un konstrukciju mezglu izstrādi. Bija jāaprēķina sarežģītas, monolītas vairāku stāvu rūpnieciskās nozīmes ēkas, torņus, estakādes.
Grupas vadītājs bija speciālists ar pirms kara iegūto būvtehniķa izglītību. Viņa mērķis bija pierādīt un arī pierādīja jauno inženieru nekompetenci. Tās man bija īstas ugunskristības.
Pietika drosmes un uzņēmības nokārtot attiecīgas formalitātes, un ar darbavietas palīdzību nekautrējos veselu gadu papildināt savas zināšanas, apmeklējot Urālu Politehniskā institūta atsevišķus priekšmetus brīvklausītāja statusā. Apmeklētajās lekcijās iegūtās zināšanas, sevišķi statiski nenoteikto sistēmu aplēsēs, bija neatsveramas, pienesums manā inženieru praksē. Iemācījos rast atbildi un krāt zinības atbildei „kāpēc”.
Pašreizējā realitātē, kad lielie projekta institūti beiguši pastāvēt un projektēšanas darbi notiek nelielās SIA grupiņās, zudusi vai ir ierobežota interese par jauno speciālistu zināšanu pilnveidošanu.
Kā izeju sacītam uzskatu par nepieciešamu ieteikt noorganizēt augstskolas padotībā plaša profila projekta biroju, kur studenti un „jaunizceptie” inženieri līdzdarbotos un veiktu reālus projektu darbus. Šis projektu birojs kļūtu par starta laukumu turpmākai dzīvei, kur jaunie speciālisti praktizētos ne vairāk par trīs gadiem. Par pasniedzējiem izvēlēties ne tikai zinošus projektētājus, ne tikai zinošus praktiķus no būvniecības, (ne tikai Latvijas augstskolu beigušos vien), bet gan abu minēto darbu apguvušos speciālistus.
Būvnieks – arhitekts Vitruvijs pirms mūsu ēras sastādīja enciklopēdisku traktātu „Desmit grāmatas par arhitektūru”, kas vairākus gadsimtus kalpoja par ceļvedi būvmākslā. Vitruvijs, starp citu, norādīja, ka būvnieku māksla ir teorijas un prakses apzināts kopums, ka prakse ir nemitīga, izsvērta darbība, ka prakses iemaņas bez zinātniska pamatojuma nevar iegūt atzinību, bet, balstoties tikai uz teorētiskiem traktātiem, iegūstam profesijas ēnu....
Laikā, kad nobeidzu šo rakstu, medijos izskan ziņa, ka Rīgas Stradiņa slimnīcas teritorijas jaunā būve pielaisto kļūdu dēļ jānojauc. Gribu kliedzoši izsaukties – apdomājieties, atjēdzieties, nebuntojiet sabiedrību. Pieredze rāda, ka nav tāda cilvēku radīta veidojuma, kāda ir būve, kuru nebūtu iespējams pārbūvēt, konstrukcijas pastiprināt. Uzskatu, ka nekas nenotiktu, ja risinājums prasītu arī telpu funkcionālās izmaiņas. Būvniecībā izmato tos pašus tradicionālos materiālus kā agrāk. Tāpēc pastāv arī tās pašas prasības: būvniecības procesā, jārespektē ūdens līdzdarbība visos tā agregāta stāvokļos. No tā izriet būvdarbu sezonālā rakstura prasības.
