BBC filma (3.02.2016.) par iespējamiem notikumiem Latvijā, par NATO spēju aizstāvēt savu teritoriju, izsauca lielas diskusijas. No militārā viedokļa neviena valsts vai valstu grupējums nav spējīgs uzvarēt NATO konvencionālajā karā. Piemēram, Krievijas Federācijas izredzes uz uzvaru ir apmēram 1:100. Pilna mēroga kodolkarā liela varbūtība ir tam, ka uzvarētāju nebūs – zaudēs visi. To visi saprot, bet, klausoties TV24 diskusiju par šo jautājumu, radās sajūta, ka tiek izlaists būtisks moments – kā var apiet 5. panta nosacījumus.
20. gadsimta sākumā ļoti populāri bija jēdzieni sociālisms, komunisms – Ļeņins, Staļins. Vēlāk nacionālsociālisms, fašisms – Hitlers. Sākumā šiem virzieniem bija daudz atbalstītāju. Daudzi ticēja šo ideju dzīvotspējai un nākotnei.
21. gadsimtā, domājot par notikumiem pasaulē, mans redzējums ir šāds: visas pasaules redzeslokā ir krievu un islāma pasaule. No tā izriet:
1) notikumi Ukrainā, Tuvajos Austrumos, Āfrikā, konkrēti, Islāma valsts jeb Daesh izveide, notikumi Sīrijā, Turcijā utt.;
2) ANO darbības neefektivitāte;
3) terorisms un bēgļi (migranti);
4) ES problēmas, darbības neefektivitāte, risinot mūsdienu problēmas drošības jomā (ekonomikā, pārvaldībā, aizsardzības vai fiziskās drošības jomā);
5) klimata izmaiņas.
Sarakstu varētu turpināt, bet nedaudz detalizētāk no valstu aizsardzības viedokļa raksturošu ceturto punktu, kurš vairāk skar raksta tēmu. Rietumvalstis par galveno vērtību uzskata cilvēku. Tā ir ideja, kurai grūti nepiekrist, bet vai cilvēku darbībai nav jāliek ierobežojumi? Šajā jautājumā nav skaidras atbildes. ES un Rietumvalstis kopumā ir iebraukušas cilvēka „visatļautības grāvī”.
Kā vērtēt? Kāds teorētiskais un morālais pamats ir krievu un islāma pasaulei? Pirmkārt, Rietumvalstu cilvēku visatļautība, morāles principu degradācija. Ja lepojas ar netradicionālo seksuālo orientāciju, ja plašsaziņas līdzekļos sieviete atklāti paziņo, ka vairāk nekā desmit gadus bija precējusies ar kaķi, tas miris, tagad viņa dzīvo ar suni, ja oficiāli atzītas viendzimuma laulības utt. Vai vajag vēl kaut ko pierādīt parastajiem Krievijas un islāma pasaules iedzīvotājiem, lai iesaistītu viņus cīņā ar Rietumiem?
1) Bēgļu (imigrantu) uzņemšana. Spārnots teiciens: „21. gadsimtā pasaule ir šķidra – nauda, cilvēki un „smadzenes” pārvietojas uz turieni, kur tiem labāk.” Vai valsts iedzīvotājiem ir dota iespēja pieņemt lēmumu par imigrantu uzņemšanu un to skaitu savā valstī? Vai viņiem ir jācieš no imigrantu klātbūtnes? Vai viņu tiesības var būt mazākas nekā imigrantu tiesības? Jautājumu daudz, bet bieži cilvēkus, kas uzdod tādus jautājumus, uzskata par „sliktajiem” – fašistiem utt.
2) Par dažādu nacionalitāšu, iedzīvotāju iespēju iegūt neatkarību un dibināt savu valsti. Jebkurā valstī var atrast cilvēku grupas, kas būtu gatavas cīnīties par savu neatkarību. To mēs redzam civilizētās valstīs - Spānijā, Lielbritānijā, Čehoslovākija (Čehija un Slovēnija) arī neviennozīmīgi vērtētā Kosova vai Piedņestra (Predņestrovje) Moldovā, vai Ziemeļosetija un Abhāzija Gruzijā, vai kurdi Turcijā utt. Ar šo punktu var attaisnot notikumu organizēšanu Krimā, Austrumukrainā un citur.
3) 21. gadsimtā NATO vajadzētu precizēt savus statūtus un slaveno 5. pantu. Labi, ka pēc 11. septembra terora aktiem ASV tika iedarbināts 5. pants. Svarīgi ir vienoties par 5. panta darbību, ja NATO teritorijā tiek uzsākta darbība, lai nelikumīgi atdalītu vai pārņemtu kādas valsts daļu.
4) NATO valstīm ir jābūt ātrās un nekavējošās reaģēšanas spēkiem, kuru reaģēšanas laiku nosaka, izejot no militārās drošības NATO valstu teritorijā un robežu tuvumā. Lēmumu par šo spēku iesaisti NATO valstu teritorijas aizsardzībā pieņem to komandieris atbilstoši dotajām pilnvarām.
5) NATO valstīm ir jābūt viedai (gudrai) kolektīvajai aizsardzībai un katrai valstij vajag iedalīt aizsardzībai vismaz 2% no IKP. Kāda situācija ir Latvijā? Minēšu savu subjektīvo viedokli par esošo situāciju. Atbilstoši Nacionālās drošības likumam (NDL) līdz 2016. gada 1. oktobrim ir jāapstiprina Valsts aizsardzības koncepcija (VAK-2016), kas skaidri formulētu valsts aizsardzības politiku un noteiktu dažādu militāro formējumu vietu un uzdevumus valsts aizsardzības sistēmā. Papildus vajag vienoties par vārda “aizsardzība” vienotu izpratni. Svarīga ir Zemessardzes (ZS) un Latvijas iedzīvotāju skaidra sapratne par ZS uzdevumiem valsts fiziskās aizsardzības sistēmā.
Viens fakts. Lietuvas bijušais Bruņoto spēku (BS) komandieris ģenerālis Jonas Kronkaitis savā lekcijā Baltijas valstu Aizsardzības koledžā izdarīja secinājumu: „Kolektīvie spēki var veikt teritoriālo aizsardzību, bet Teritoriālie spēki (Zemessardze) nevar veikt kolektīvo aizsardzību”. Es viņam piekrītu.
Piekrītu arī kāda ASV ģenerāļa teiktajam, ka demokrātisko valstu bruņotie spēki nevar uzvarēt partizāņu karā pret valsts iedzīvotājiem (Vjetnama, Irāka, Afganistāna, Palestīnas un Izraēlas konflikts utt). NATO kolēģi man kādreiz nopietni jautāja, kādēļ mēs neprotestējām, kad notika izvešanas uz Sibīriju. Rietumvalstīs cilvēki bieži nesaprot Staļina un Hitlera represiju būtību.
Protams, Latvijas valsts aizsardzības politika ir NATO kolektīvā aizsardzība, kas darbojas uz viedās (gudrās) aizsardzības principiem. Aizsardzības ministrijas (AM) un NBS vadībai ar partneriem vajag pareizi izplānot un saprotami paskaidrot saviem karavīriem un nodokļu maksātājiem NATO valstu aizsardzības sistēmas darbību. Latvijā svarīgi parādīt visu militāro, pirmkārt, profesionālo karavīru un ZS vietu Latvijas aizsardzības sistēmā.
Par nožēlu, vietā un nevietā gandrīz viss tiek piesegts ar slepenības plīvuru. Tā ir laba atruna un savu nepadarīto darbu piesegšana. Daži fakti. 2001. gada 11. jūlijā Ministru kabinets apstiprināja NBS ilgtermiņa (12 gadu) attīstības plānu DOK-1, kuru vajadzēja pārskatīt katra Saeimas sasaukuma otrajā darbības gadā. Tas netika izdarīts. Tikai 2012. gadā DOK-1 tika pirmo reizi pārskatīts, bet Saeimā netika pat pietiekoši apspriests. Katrs var pamēģināt atbildēt uz vienkāršu jautājumu: „Vai tas ir nopietni, vai plāns ir kvalitatīvs, ja tas paredz vairāk nekā septiņdesmit prioritātes, kurām nav noteikts finansējums?”
Nobeigumā: esmu vairākkārt piedāvājis par atslēgas vārdiem uzskatīt vārdus - ticība, labklājība un drošība. Ticība vai uzticība savas valsts vadībai. Piemēram, Somijā vai Šveicē, kur ir augsta uzticība savas valsts vadībai un labklājība, „zaļo cilvēciņu” eksistence maz iespējama.
Secinājums vai ieteikums. Galvenais ir cilvēks, kas cenšas saglabāt savu valsti, savu Tēvu zemi, kur viņš dzīvo.
