Pērnā gada rudenī Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) jau īstenoja vērienīgu reformu – t.s. pedagogu algu reformu, kuras ietvaros Rīgā aptuveni trešajai daļai skolotāju algas samazinājušās par spīti tam, ka kopējais skolēnu skaits šajā mācību gadā audzis par aptuveni tūkstoti bērnu, un tagad IZM gatavo nākamo reformu, lai no 2018. gada bērni uz skolu dotos jau no sešu gadu vecuma. Lai gan šo piedāvājumu pagaidām grūti nosaukt par izstrādātu un pārdomātu reformu, ir pamats uz to raudzīties ar nopietnām bažām, jo, kā liecina pieredze, līdz šim kādas reformas nepārdomātība nav bijis šķērslis tās īstenošanai.
Nav skaidrs sešgadnieku reformas mērķis
Šo piedāvājumu nevar dēvēt par reformu - pirms tam būtu jāveic konkrēti izpētes darbi, lai skaidri zinātu, kāds būs izmaiņu mērķi, kādas konkrētas izmaiņas tiks ieviestas, un, kā tās tiks īstenotas praksē. Šobrīd ir tikai izteikta tēze, turklāt, nav precizēts, vai sešgadnieki fiziski apmeklēs skolu, vai arī apgūst 1. klases mācību vielu pirmsskolas izglītības iestādēs? Vēl jāņem vērā, ka šobrīd jau pastāv izglītības programma piecus un sešus gadus veciem bērniem, kas paredz viņu sagatavošanos skolai, attiecīgi rodas jautājums, kas notiks ar šo programmu? Ja piedāvātais reformas pieteikums paredz tikai skolas infrastruktūras izmantošanu, tad jāmin, ka daudzās Latvijas skolās šāda prakse jau pastāv, tajā pašā laikā ir virkne skolu, kurās telpas jau ir pārslogotas.
Nav izpratnes un analīzes, tikai vēlme reformēt
Pilnībā saprotu skolu direktoru, pedagogu un vecāku bažas par šo ideju, jo arī skolotāju algu reforma tika īstenota bez īpašas izpētes un sagatavošanas. Sagatavotības trūkums kopā ar vēlmi kaut ko mainīt rada gana nopietnus draudus. Šajā gadījumā sekas var būt pārāk nozīmīgas.
Kā jau minēju, jebkurai reformai nepieciešams definēt mērķi, pats reformu process nevar būt pašmērķis. Arī skaidrojums, ka mērķis ir uzlabot izglītības kvalitāti, faktiski neko nepasaka, jo tā var argumentēt jebkuru darbību. Ir jābūt ne tikai skaidri pateiktam, ko sniegs šis risinājums, bet arī skaidri jānosauc, kādi risinājumi tiek piedāvāti.
19 gados labāk skolas solā, nevis bezdarbnieku rindā
Arguments, ka 19 gadīgiem jauniešiem nebūtu jāsēž skolas solos, bet jāintegrējas darba tirgū, neiztur kritiku. Konkrēts vecuma slieksnis ir pārāk mehānisks rādītājs, te drīzāk būtu jārunā par izglītības saturu un to, kas notiks pēc 19 gadu sasniegšanas. Vai uzsākot skolas gaitas no sešu gadu vecuma tiks panākta pēc iespējas ātrāka jauniešu integrācija darba tirgū un attiecīgi arī ekonomiskie ieguvumi? Stipri šaubos! Šeit rodas jautājums, kas ir labāk, ja 18 un 19 gadīgi jaunieši atrodas vidusskolas solā vai arī nesagatavoti kā speciālisti nonāk bezdarbnieku statusā? Ja mēs gribam jauniešu ātrāk virzīt darba tirgū, jājautā, vai mums ir, ko piedāvāt šiem jauniešiem? Nevar mehāniski skatīties uz gada skaitļiem.
26 miljoni izglītības infrastruktūras uzlabošanai
Papildus šim aspektam ir saprotami arī vairāki skolu direktori, kuri ir pauduši bažas par skolu noslogotību. Rīgā jau šobrīd ir skolas, kurās nevar uzņemt visus pirmklasniekus, kuri piesakās. Vairāk pieprasītākajās skolās nebūs vietas papildus klašu komplektiem. Telpas nav gumijas, nāksies meklēt, kurā klašu līmenī veikt samazinājumu - vidusskolā vai pamatskolas vecākajās klasēs? Nevar pieļaut situāciju, ka skolēni paliek uz ielas. Rīgas pašvaldība, protams, risina populāro skolu jautājumu - pavisam nesen daudzās skolās vēl bija mācības divās maiņās, pakāpeniski šo jautājumu risinām, vienlaikus strādājam arī pie izglītības iestāžu ēku renovācijas un teritoriju labiekārtošanas darbiem, piemēram, Rīgas Natālijas Draudziņas vidusskolai, Rīgas 80.vidusskolai, Rīgas Zolitūdes ģimnāzijai un virknei citu Rīgas skolu. 2017. gadā izglītības infrastruktūras uzlabošanai ir paredzēti vairāk nekā 26 miljoni eiro.
Lielākā cietēja būs Rīgas pašvaldība
Viens šāds lēmums par sešgadniekiem prasīs ļoti daudz finansējuma. Jāņem vērā bērnu fizioloģiskās vajadzības, iespējams, tik maziem skolniekiem jānodrošina arī iespēju gulēt diendusu u.tml. Rīgas pašvaldība, protams, ievēros likumu, un, ja šādas izmaiņas tiks pieņemtas, lemsim, kur rast finansējumu. Ņemot vērā, cik sasteigta bija pedagogu algu reforma, mani neizbrīnītu arī šīs nepilnīgās reformas īstenošana, un atkal lielākā cietēja būs Rīgas pašvaldība.
Bažām par sešgadnieku reformu ir nopietns pamats
Īstenotā pedagogu algu reforma virknē nozarē strādājošo radīja pamatotu aizvainojumu - mēs, protams, gari un plaši varam runāt par politiku, bet reālās izmaiņas ir pedagogu makos. Un šī reforma tika ieviesta bez lielām diskusijām, dažu mēnešu laikā, kas uzskatāmi parāda, ka arī bažām par sešgadnieku reformu ir nopietns pamats. Arī Rīgas pašvaldībā uz šo ideju raugāmies ar bažām, jo, manis jau pieminētā, pedagogu algu reforma bija klaji vērsta pret Rīgu, pret Rīgas pedagogiem. Ar ko tad pedagogs Rīgā ir sliktāks par citiem? Un arī sešgadnieku reformai prognozējam līdzīgu iznākumu - tā kā lielā daļā reģionu skolu jau ir piecgadnieku un sešgadnieku grupas, kas mācās skolas telpās, kā arī skolās ir brīvas telpas jauniem klašu komplektiem, šī reforma atkal vissmagāk skars galvaspilsētu un tās skolas, kurās jau tagad nav brīvu vietu. Pret Rīgu regulāri jūtama skeptiskāka attieksme, tāpēc gribētos atgādināt, ka arī mēs atrodamies Latvijā un nav nepieciešams īstenot kādus piespiedu mērus pret galvaspilsētu.
Rīgas pilsētas izpilddirektors, bijušais Izglītības un zinātnes ministrs Juris Radzevičs
