Otrdienas rītā klausījos Latvijas Radio, kurā rīta programmas noslēgumā bija neveikli iestampāta eirozombējoša intervija ar kādu eiropropagandisti. Klausoties gudras eirodomas, domāju par to, ka diskusija par eiro ieviešanu ir zināms patiesības mirklis.
Tas ir patiesības mirklis, kas atsedza, ka Ēlertes-Dimanta-Grūbes klana pasakas par sabiedriskajiem medijiem bija vajadzīgas tikai un vienīgi tādēļ, lai aizvāktu pēdējo šķērsli (bijušā LTV vadītāja E. Kota izskatā), kas traucēja pārveidot LTV un LR par ideoloģisku ruporu. LTV un arī LR lēnām pārtop par politiskām dzensiksnām, par kaut ko līdzīgu Krievijas vadošajiem TV kanāliem. Ar to mazo starpību, ka Krievijas vadošajiem TV kanāliem ir jāatbalsta Krievijas prezidenta politika, bet pie mums t.s. sabiedriskajiem medijiem šogad būs jāatbalsta eirozombēšana, bet pēc tam būs jāatbalsta tās ideoloģiskās nostājas, kuras nodiktēs... Nē! Nevis valdība vai koalīcija, bet gan tie, kas iemanīsies kļūt par apvienotā LTV un LR politkomisāriem. Šodien tas ir eiro, rīt tā būs Eiropas federācija, parīt angļu valoda kā otrā valsts valoda vai kas cits. Taču nenosodīsim un nevainosim LTV un Radio darbiniekus. Labāk ir strādāt par eirozombētāju Latvijā, nevis par sēņu lasītāju Īrijā.
Zināms patiesības mirklis ir eiropropagandas kampaņas aprises. Pašlaik šīs kampaņas veidotāji vadās no klasiskām militārās propagandas mācību grāmatām. Pretinieki ir morāli jāiznīcina un jādemonizē. Eirozonas pretiniekiem tiek piedēvēti tieši tādi darbi un motīvi, kādus pēc tam eirokampaņas runasvīri un runassievas kopīgi ar televīzijas eirozombijiem atmaskos un ideoloģiski iznīcinās.
Tie, kas ir pret eiro, tie ir par «rubļa zonu» (eiroparlamentārieši), no tā izriet tālāk nepateiktais – tie, kas pret eiro, tie ir Kremļa aģenti.
Tie, kas ir pret eiro, tie ir tie paši, kas aicināja uz lata devalvāciju (I. Rimšēvičs) utt.
Pret eiro ir tikai mazizglītoti lauku puskretīni, neveiksminieki un ņaudētāji utt.
Pirmkārt, pats uzstādījums – mēs esam par eiro, bet viņi, mazizglītotie, ļaunie devalvatori un Kremļa aģenti, ir pret
eiro – ir totāla manipulācija.
Izmantošu šo tekstu, lai oficiāli paziņotu: es neesmu pret eiro! Tieši pretēji. Es esmu par eiro! Daļa manu un manas ģimenes uzkrājumu ir eiro.
Savukārt, kad man tiek uzdots jautājums, vai Latvija ir gatava iestāties eirozonā, tad es varu atbildēt ar trīskāršu – nē! Nē! Un vēlreiz nē!
Paskaidrošu. Latvijas valsts pārvalde ir uztrenēta manipulēt ar makroekonomiskiem parametriem tiktāl, ka spēs piedzīt Latvijas statistikas rādītājus jebkuriem eiro ieviešanas kritērijiem. Jebkuriem, ja tie tiks laikus nosaukti. Latvijas statistiķi pēdējā desmitgadē vienreiz pat spēja ievērojami izmainīt koksnes sadegšanas siltumspēju un gatavojas tūdaļ pat to izmainīt vēl, ja vien politiski pietuvinātajiem enerģētikas biznesiem būs tāda vajadzība. Savukārt makroekonomiskie indikatori ir vēl lielāks sīkums: kādus Briselei vajag, tādus atskaitēs ierakstīsim.
Taču pēc būtības Latvija ir tikpat gatava eirozonai kā Grieķija 2001. gadā.
Latvijas sabiedrība nav gatava eirozonai. Latvijas bizness nav gatavs eirozonai (lai gan mūsu ministri apgalvo, ka visi biznesmeņi kā viens grib eiro, eiro un tikai eiro). Latvijas ekonomika nav gatava eirozonai.
Ja vadāmies no pragmatiskiem apsvērumiem, tad Latvijai ir jāstājas eirozonā tad un tikai tad, kad tā ir pilnīgi sagatavota konkurencei vienotas valūtas sistēmā, nevis tad, kad to vēlas vadošie politiķi.
Ja Eiropas Komisija ir apņēmības pilna propagandas nolūkos uzņemt eirozonā valsti, kas tai nav gatava, tad – laimīgu taciņu. Būs jums jau uz
2020. gadu otra Grieķija Latvijas izskatā, tikai savu jauno burbuli mēs piepūtīsim daudz smalkāk par grieķiem, jo ievērosim stabilitātes pakta indikatorus. Shēmas jau ir gatavas, tās tikai jāiedarbina.
