Izdevniecība Zvaigzne ABC ir laidusi klajā lielisku grāmatu par neoliberālisma kritiku.
Latviešu valodā ir iznākusi Ērika S. Reinerta grāmata Kā bagātās valstis kļuva bagātas... un kāpēc nabadzīgas valstis paliek nabadzīgas.
Reinerta uzskati Neatkarīgās lasītājiem nav sveši. 2011. gada augustā Ēriks S. Reinerts piedalījās Nacionālo resursu institūta rīkotā starptautiskā konferencē Latvija uz sliekšņa. Iztirgot vai saimniekot?, un Neatkarīgā visai plaši atspoguļoja norvēģu ekonomista referātu.
Gan uzstājoties Rīgā, gan grāmatas latviešu izdevumam uzrakstītajā priekšvārdā Reinerts norāda, ka, ieviešot eiro, Eiropa ir pieņēmusi ASV ekonomiskās attīstības modeli. ASV vienam štatam nav nekādu iespēju devalvēt valūtu, un jebkura lokāla krīze ASV izpaužas kā iekšējā devalvācija. Darbspējīgie masveidā pameta krīzes un bezdarba skarto reģionu, pārceļoties uz citiem štatiem, kuros situācija bija labāka. Eiropas Savienībā reģionālas krīzes līdz 2000. gadam tika pārvarētas ar atšķirīgu mehānismu. Tiklīdz kādas Eiropas valsts ekonomika kļuva nekonkurētspējīga, tur pārāk sakāpa algas un cenas, tad sākās krīze un tā tika risināta, apzināti devalvējot nacionālo valūtu vai ļaujot tai devalvēties. Ja nacionālā valūta devalvējās par 20%, tad par 20% samazinājās algas, pensijas, pabalsti un iekšējās cenas. Devalvācija padarīja ražošanu efektīvāku, un sākās eksporta pieaugums, kas palīdzēja pārvarēt krīzi un sākt izaugsmi. Tolaik globālajā tirgū notiekošo Ēriks Reinerts skaidroja ar finanšu kapitāla politisko ietekmi: «Norisinās cīņa par varu starp finanšu kapitālu un ražošanas kapitālu. Labajos laikos vienmēr pārsvars ir finanšu kapitālam, bet sliktajos laikos ražošanai. 2008. gada finanšu kapitāla zaudējumus sedza valdības, bet faktiski finanšu kapitāls rēķinu par savām neveiksmēm piesūtīja ražošanas kapitālam.»
Tagad grāmatas priekšvārdā autors izsaka ļoti neglaimojošu diagnozi par Latviju : «Latvija no vienas utopijas – komunistu utopijas – ir nonākusi citā – neoliberālā utopijā. Vairākumam Latvijas cilvēku neviena no tām nav nesusi apsolīto (13. lpp.).»
Reinerts veic detalizētu Ādama Smita un Deivida Rikardo ekonomiskā modeļa kritiku, kā arī izskaidro, kāpēc mūsdienu ekonomikas zinātniskajos pētījumos netiek objektīvi izvērtētas Smita un Rikardo aplamās hipotēzes.
«Tā kā ekonomisti labākajās Āfrikas universitātēs saņem apmēram 100 dolārus mēnesī, bet Pasaules Banka viņiem kā «pareizās ticības» konsultantiem var piedāvāt 300 dolārus dienā, nav nekāds pārsteigums, ka ļoti maz attīstības valstu ekonomistu nostājas opozīcijā. Pieprasot grantu ekonomiskiem pētījumiem ārpus akceptētas teorijas, rezultāts ir tikpat paredzams, kāds būtu Martina Lutera lūgumam, lai Vatikāns piešķir viņam grantu.» (234. lpp.)
Grāmatā ir atrodama lieliska atbilde uz Latvijas politiskajās debatēs populāro tēzi, ka valstij ir jāatbalsta jebkura uzņēmējdarbība. Reinerts atsaucas uz angļu ekonomista Viljama Baumola iedalījumu. Uzņēmējdarbība var būt produktīva, neproduktīva un graujoša (242. lpp.). Jāatbalsta ir tikai produktīvā, bet graujošā ir visādi jāapkaro un jāierobežo.
Valsts var kļūt bagāta tikai tad, ja tā ar protekcionistiskiem pasākumiem atbalstīs vietējo ražošanu. Tikai tad, kad rūpniecība ir sasniegusi augstu līmeni, valsts ekonomika var tikt pilnībā atvērta brīvai starptautiskai tirdzniecībai. Savukārt Starptautiskā Valūtas fonda ieteiktās receptes (Vašingtonas konsenss) palielina nabadzību un nevienlīdzību starp attīstītām valstīm un pārējo pasauli. Šajā jomā Reinerta grāmata sasaucas ar divām citām latviešu valodā jau tulkotām grāmatām.
Pols Krūgmens grāmatā Depresīvās ekonomikas atgriešanās un 2008. gada krīze nonāca pie slēdziena, ka krīzes izraisa pārāk cītīga sekošana Vašingtonas konsensam. Mīts par korupciju bija jārada, lai noslēptu patiesos krīzes cēloņus, bet krīzes izraisīja pārāk liela kapitāla un finanšu tirgu atvēršana (Krūgmens, 113. lpp.).
Savukārt korejiešu izcelsmes ekonomists Hadžūns Čanga (Sliktie samarieši) secināja: «Lielākā izaugsme ir valstīm, kas ierobežo kapitāla kustību un ar valsts subsīdijām atbalsta vai atbalstīja rūpnie
cību.» (Čangs,41. lpp.).
Reinerta grāmatas galvenā doma: ekonomikas nozares ir jāsadala divās grupās – nozares ar augošu atdevi, kas noteikti ir apstrādājošā rūpniecība; nozares ar dilstošu atdevi, pie kurām bez ierunām jāpieskaita lauksaimniecība.
Pēc tam, kad ir veikts vairāku simtu lappušu liels darbs, atmaskojot aplamas neoliberālas koncepcijas (tas iedzen neattīstītās valstis vēl lielākā nabadzībā), Reinerts iededz gaismu tuneļa galā un deklarē, ka ir atradis brīnumlīdzekli. Pēdējos 22 gadus Starptautiskais Valūtas fonds kopā ar «Vašingtonas institūcijām» bijušās padomju bloka valstis iegrūda ekonomiskā postā, jo, atverot tirgus starptautiskajai tirdzniecībai, tika iznīcināta bijušo sociālisma valstu rūpniecība. Darot pretēju procesu – veicot reindustrializāciju, pat visas neveiksmīgās un ne pārāk veiksmīgās valstis tiks uz zaļa zara, ja tās sāks savu tikko izveidoto rūpniecību atbalstīt ar protekcionisma metodēm. Klapējam ciet nozares ar dilstošu atdevi un kā pirmo – lauksaimniecību!
Tikai Latvijā par reindustrializāciju tagad runā teju vai visi ekonomiski orientētie politiķi, valdības ministrus ieskaitot. Tāpēc Reinerta grāmata izcili iederas kā mārketinga instruments, lai reklamētu reindustrializācijas kampaņu. Lai publika neiebilstu, ka tās pašas valdības, kas 20 gadus veica neoliberālus eksperimentus, tagad organizēs simtiem miljonu lielus iepirkumus rūpnīcu izveidē, aizsargājot jaunās nozares ar protekcionistiskiem mehānismiem, kas nepieļauj konkurenci (tikai nav atbildes uz jautājumu, kā Reinerts to iztēlojas valstīm, kas ir Eiropas Savienības sastāvā).
Iespējams, ka gadījumā, ja Reinerta padomi tiktu īstenoti 1991. un 1992. gadā, tas varētu nedaudz uzlabot Latvijas situāciju. Tomēr ir apšaubāmi, ka Reinerta recepte būs efektīva jebkuros vēsturiskos, ekonomiskos un ģeogrāfiskos apstākļos. Savukārt idejas par atteikšanos no lauksaimniecības (tā ir nozare ar dilstošu atdevi!) var izraisīt vēl lielāku sociālo katastrofu, uz kuras mē
roga rūpniecības krahs šķitīs nieki.
20. gadsimtā bija vairāki posmi (pasaules kari), kad lauksaimniecība bija ar augošu atdevi un milzīgu nozīmi. Ir nopietnas bažas, ka atteikšanās no lauksaimniecības par labu perspektīvo tehnoloģiju reindustrializācijai var izraisīt pilnīgu valsts sabrukumu gadījumos, ja globālas attīstības vektors mainīs virzienu.
Lai kā man nepatiktu liberālie eksperimenti, īpaši, ja tie notiek Latvijā, tomēr Reinerta tēze, ka rūpniecību nogalināja pārāk agra tirgu atvēršana starptautiskai konkurencei, nav korekta vismaz attiecībā uz bijušo PSRS kontrolēto valstu kopu. Lai to saprastu, iedziļināsimies Reinerta viskliedzošākajā piemērā – Mongolijas rūpniecības sabrukumā (208. lpp.). Lai gan autors apgalvo, ka ir bijis Ulanbatorā (Mongolijas galvaspilsētā), tomēr ir pamats domāt, ka zināšanas par šo zemi viņš ir smēlies no ļoti šaubīgiem avotiem. Lūk, ko viņš raksta par Mongolijas klimatu: «.. klimats ir tuvs arktiskajam, un daba ir ļoti viegli ievainojama....Jūlijs ir vienīgais mēnesis bez sala..» (209. lpp.) Atšķirsim Āzijas karti. Mongolijas ziemeļi ir uz 50. ziemeļu paralēles. Ģeogrāfiskais platums kā Kijevai un Prāgai! Dienviddaļa ir tuvu 40. paralēlei, un tā atrodas tādos pašos platuma grādos kā Stambula vai Barselona. Mongolijas ziemeļdaļā decembra dienvidū saule ir tikpat augstu virs apvāršņa kā Latvijā oktobra beigās. Mongolijas klimats ir izteikti kontinentāls: aukstas ziemas un ļoti karstas vasaras. Lielākā problēma ir nokrišņu mainība, tāpēc Mongolijas stepju un pustuksnešu lauksaimniecība ir ļoti jutīga attiecībā uz nokrišņu apstākļiem attiecīgajā gadā.
Mongolijas lielās ekonomiskās problēma sākās 1991. gadā. Reinerts stāsta: «Pusgadsimtu būvēto rūpniecību Mongolijā praktiski iznīcināja tikai četru gadu laikā. Kopš 1991. gadā valsts tika pēkšņi atvērta pārējai pasaulei, vairākuma industriālo nozaru ražošana samazinājās vairāk nekā par 90%.» (209. lpp.)
Latvija 1991. un 1992. gadā piedzīvoja to pašu. Lielie rūpniecības flagmaņi izlaida garu. Sinhroni notika Latvijas un Mongolijas (arī citu PSRS bloka valstu) deindustrializācija. Jautājums – vai deviņdesmito gadu deindustrializāciju Latvijā un Mongolijā varētu novērst ārvalstu tirgu neatvēršana?
Reinerts saka noteiktu jā! Kā bija patiesībā?
1992. gadā Krievija neiepirka no Latvijas, Mongolijas un citām valstīm rūpniecības produkciju militārajām vajadzībām tādā apjomā (daudzos gadījumos nepirka vispār), kā to darīja PSRS 1990. un 1991. gadā.
Rūpniecību bijušā PSRS bloka valstīs sagrāva strauja Krievijas atteikšanās no milzīga resursu tēriņa militārajām vajadzībām. Tas kumulatīvi izraisīja ekonomisko krīzi ar 50% IKP kritumu divu gadu laikā daudzās bijušā PSRS bloka valstīs. Nebija par ko maksāt algas valsts rūpniecībā nodarbinātajiem, un sekoja dramatisks pirktspējas kritums, kas vēl vairāk samazināja vajadzību pēc rūpniecības produkcijas arī civilām vajadzībām. Mongolijas un Latvijas tirgi bija jāatver kaut vai tāpēc, ka vienā mirklī izzuda tradicionālais tirgus mūsu rūpniecības precēm (Krievija), un bija cerība (naiva), ka tas varētu glābt rūpniecību.
Ja Mongolija un Latvija 1991. gadā neatvērtu savus tirgus, tad nākamo triju gadu laikā mūsu rūpnieciskā ražošana tik un tā samazinātos par gandrīz to pašu lielumu.
Latvijā daudzās nozarēs 95% visas saražotās produkcijas bija eksports (pamatā uz Krieviju). Latvijas iekšējais tirgus deva Latvijas elektronikas un mašīnbūves flagmaņiem tikai 5% no ienākumiem. Eksportam uz Krieviju sabrūkot, vajadzēja samazināt Latvijas rūpnīcu izmērus desmit reižu, paturot darbā tikai desmito daļu no rūpniecībā nodarbinātajiem un desmito daļu no visām ēkām, kuras gan Latvijā, gan Mongolijā ziemā bija jāapkurina. Tirgu atvēršana bija pēdējais salmiņš, ka varbūt grūstošā rūpniecība spēs atrast savai produkcijai pircējus ārpus Krievijas. Vairākas Latvijas nozares – metālapstrāde, kokrūpniecība, pārtikas pārstrāde u.c. –spēja tikt galā ar jauno izaicinājumu.
Jautājums – vai varam ticēt secinājumiem, kas iegūti, izmantojot šaubīgu faktu atlasi?
Teiktais nenozīmē, ka uzreiz ir jānoraida visas Reinerta idejas.
Skaidrs ir viens – Rietumu lielvaru nostāja ir mainījusies. Mazo valstu industrializācija 20. gadsimta 90. gados apdraudēja Rietumu lielvaru tirgu izplešanos un peļņas izaugsmes iespējas. Šodien –2013. gadā – šādas idejas var saprast kā zināma līdzsvara radīšanas nepieciešamību, lai mazinātu Ķīnas dominēšanu rūpnieciskajā ražošanā globālajā pasaulē. Iespējama globāla konflikta gadījumā, ja Rietumu civilizācijai kādu brīdi vajadzēs iztikt bez Ķīnas rūpniecības potenciāla, Reinerta reindustrializācijas plāns būtu zināma alternatīva.
Tomēr, neraugoties uz izteikto kritiku, Reinerta grāmata sniegs baudījumu ikvienam, kas interesējas par globāliem ekonomikas procesiem.
