Piektdiena, 29.marts

redeem Agija, Aldonis

arrow_right_alt Viedokļi

Tramps izsit Jeruzalemes trumpi

© F64

ASV prezidenta Donalda Trampa lēmums pārcelt ASV vēstniecību Izraēlā no Telavivas uz Jeruzalemi radīja plašus protestus daudzās musulmaņu valstīs un izraisīja jaunu vardarbības vilni palestīniešu apdzīvotajās teritorijās. Demonstranti Gazas sektorā un Jordānas Rietumkrastā dedzina ASV karogus, dedzina salmu lelles ar Trampa foto, uzbrūk Izraēlas drošībniekiem un mirst no ievainojumiem.

ES vadošās valstis nosodīja vai vismaz pauda dziļu neizpratni par ASV prezidenta lēmumu. Paveramies pa logu. Rit 21. gadsimts, un kā var sanākt, ka vienas valsts lēmums pārcelt savu vēstniecību no vienas pilsētas uz citu var izraisīt tik plašu starptautisku rezonansi?

1947. gadā, kad ANO izskatīja jautājumu par Palestīnas statusu, tika nolemts Palestīnā izveidot divas valstis - vienu ebrejiem, otru Palestīnas arābiem. Izraēlas valsts ir ieguvusi starptautisku atzīšanu. Tā ir ANO dalībvalsts, bet palestīniešiem 70 gadu laikā tā arī nav izdevies iegūt sava valstiskuma starptautisko atzīšanu. Palestīnai ir tikai novērotāja statuss ANO, jo ASV kā ANO Drošības padomes pastāvīgā locekle, izmantojot savas veto tiesības, ir konsekventi bloķējusi jebkurus mēģinājumus atzīt Palestīnas valstiskumu.

Pat vairāk! Izšķirošā brīdī tieši ASV bija Izraēlas valsts lielākais balsts un glābējs. Viskritiskākajā brīdī - 1973. gada kara laikā -, kad Izraēlas armija tika sakauta, tieši strauja ASV bruņutehnikas un militāra aprīkojuma piegāde ļāva Izraēlas valstij izvairīties no zaudējuma un sakaut arābu valstu koalīciju. No tā laika ASV un Izraēlu vieno ciešas militāras un ārpolitiskas saistības. ASV sniedz regulāru finansiālu atbalstu Izraēlai. ASV ir galvenais Izraēlas interešu aizstāvis ANO. Savukārt Izraēla vajadzīgā brīdī izpalīdz ASV ārpolitiskajām interesēm konfliktos, kuros tieša ASV iejaukšanās kaitētu ASV ārpolitiskajām interesēm vai radītu iekšpolitiskas problēmas ASV valdībai.

Cieša saistība un Izraēlas atkarība no ASV palīdzības rada apstākļus, kad vienīgā valsts, kurai ir tieša un neapstrīdama ietekme uz Izraēlu, ir ASV. Tas ļāva Izraēlai atrisināt domstarpības ar divām līdz tam naidīgi noskaņotām kaimiņvalstīm. Ar ASV iesaistīšanos 1978. gadā Izraēla noslēdza miera līgumu ar Ēģipti, bet 1994. gadā - ar Jordāniju.

Lai ilgtermiņā nodrošinātu mieru, Izraēlai vēl ir jāatrisina domstarpības ar divām citām kaimiņvalstīm - Sīriju un Libānu, kā arī jāatrod izlīgums ar palestīniešiem.

Palestīniešu un Izraēlas sarunās Izraēlai ir stiprākas pozīcijas, jo Izraēla militāri kontrolē palestīniešu teritoriju, lai nepieļautu, ka palestīniešu rokās nonāk nopietni ieroči. Tā kā gadu desmitiem starptautiski atzītās palestīniešu zemes (Jordānas upes Rietumkrasts) ir Izraēlas kontrolē, pakāpeniski notiek Rietumkrasta integrācija Izraēlas valstī. Ņemot vērā to, ka Izraēlas pozīcijas ir stiprākas, palestīniešu un starptautiskās sabiedrības taktika bija neatzīt acīmredzamas lietas, tās, kas ir svarīgas Izraēlai. Tika plānots, ka šo jautājumu atzīšana notiks, pieprasot Izraēlas piekāpšanos palestīniešiem svarīgos jautājumos.

Viens no svarīgiem palestīniešu trumpjiem bija Jeruzalemes statuss. Ikviens, kas ir kaut cik ieinformēts par ebreju tautas vēsturi, kaut vai Vecās derības līmenī, saprot, ka ebreju valsts ar Jeruzalemi kā galvaspilsētu bija ebreju diasporas sapnis daudzus gadsimtus un tas kļuva par Izraēlas valsts izveides mērķi. Tā kā Jeruzalemes atzīšana bija svarīga Izraēlas valsts interesēm, galvaspilsētas oficiālu atzīšanu bija iecerēts saistīt ar konkrētu Izraēlas piekāpšanos palestīniešiem svarīgos jautājumos.

Trampa solis atzīt Jeruzalemi kā Izraēlas galvaspilsētu nozīmē, ka viens no ietekmīgākajiem Izraēlas un arābu izlīguma sarunu dalībniekiem ir iznīcinājis vienu no stipriem palestīniešu puses trumpjiem miera sarunu procesā. Trampa solis ievērojami pastiprina Izraēlas pozīcijas un vājina palestīniešu pozīcijas. Šis solis mazina sarunu dalībnieku cerības piedabūt Izraēlu piekāpties.

Tāpēc Trampa lēmums apgrūtina iespējas, ka ir panākams izlīgums, kuru varētu pieņemt kaut vai palestīniešu vairākums, jo palestīniešiem tagad jāsēžas pie sarunu galda ar vājāku pozīciju.