Viens no šīs nedēļas jaunumiem bija Ministru kabineta atteikšanās apstiprināt amatā Rīgas Juridiskās augstskolas rektoru, kurš, neprazdams latviešu valodu, savulaik tika apstiprināts rektora amatā. Latvijā ir spēkā Ministru kabineta noteikumi, kas nosaka – lai strādātu par rektoru jebkurā no Latvijas augstskolām, latviešu valodas prasmēm jāatbilst C – pirmajai pakāpei.
Tā kā Latvijas redzamākajiem anglofiliem neizdevās pārliecināt Ministru kabinetu mainīt noteikumus, tad nākamais cīņas posms būs panākt grozījumus likumā, jo Ministru kabinetam likumu normas būs obligāti jāievēro. Latvijas anglofili jau sāk lobēt nozīmīgas izmaiņas Augstskolu likumā. Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas vadītāja Ilze Viņķele kritizēja esošo regulējumu par to, ka tas ir «sens un konservatīvs», un solīja komisijas vārdā rosināt grozījumus Augstskolu likumā, lai veicinātu ārvalstu akadēmiskā personāla piesaisti. Patiešām - esošais regulējums nepieprasa latviešu valodas prasmes tikai viesprofesoriem un mācībspēkiem, kas atrodas īslaicīgās apmaiņas programmās. Tiklīdz ir jālemj par pieņemšanu akadēmiskā amatā uz ilgu laiku, latviešu valodas prasmes ir obligātas. Tiek apgalvots, ka prasības pastāvīgā darbā pieņemtiem mācību spēkiem prast latviešu valodu ierobežojot Latvijas augstskolu iespēju paaugstināt kvalitāti un kavē sākt cīņu par augstskolu diplomu pārdošanas apjomu kāpumu (augstskolu diplomu eksportu).
Lai varētu pilnvērtīgi darboties praktiski jebkurā zinātņu nozarē, angļu valodas prasmes ir nepieciešamas! Pieredzes apmaiņa starp Latvijas augstskolu zinātnisko un akadēmisko vidi, starp dažādu valstu augstskolām ir ļoti svarīga. Mūsu profesoru un mācībspēku, studentu un pētnieku viesošanās ārvalstu augstskolās un pētniecības iestādēs kopā ar ārvalstu profesoru, mācībspēku un studentu pieredzes apmaiņas braucieniem uz Latvijas augstskolām ir ļoti nozīmīgs faktors, kas uzlabo Latvijas augstskolu un zinātnes līmeni, ļauj Latvijai neatpalikt no pasaules un Eiropas zinātniskas izpētes un augstāko akadēmisko kvalitāšu līmeņa. Taču pavisam cits jautājums ir par ārvalsts docētāju pārcelšanos dzīvot Latvijā. Cik noprotams no Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas deputātu bravūrīgajiem paziņojumiem, tūkstošiem ārvalstu profesoru vēlas braukt uz Latviju, lai gadiem ilgi strādātu vietējās augstskolās, bet šo vēlmi kavē prasības zināt latviešu valodu.
Vispirms mēģināsim saprast, kādi varētu izskatīties tie ārvalstu mācību spēki, kuri vēlētos pārcelties strādāt uz Latviju. Atbilstoši Latvijas Republikas Ministru kabineta 2016. gada 5. jūlija noteikumiem Nr. 445, kas nosaka pedagogu, izglītības iestāžu vadītāju, viņu vietnieku un struktūrvienību vadītāju zemākās mēneša darba algas likmes, Latvijas augstskolās profesora zemākā mēneša darba algas likme (kas ļoti, ļoti daudzos gadījumos ir reālā darba algas likme) pilnai slodzei ir 1530 eiro mēnesī. Minimālā asociētā profesora likme ir 1225 eiro mēnesī, docenta minimālā alga ir 980 eiro, bet lektora alga - 785 eiro mēnesī.
Septiņās ES dalībvalstīs (Francijā, Vācijā, Beļģijā, Nīderlandē, Apvienotajā Karalistē, Īrijā un Luksemburgā) vismazāk kvalificēto darbu veicējam, strādājot pilnu slodzi, minimālā algas likme nebūs mazāka par 1467 eiro mēnesī. Lielbritānijā, Īrijā un Luksemburgā jebkurš, strādājot pilnu slodzi, par mazkvalificētu darbu saņems vairāk par minimālo profesora algas likmi Latvijā (ec.europa.eu/eurostat). ASV un Rietumeiropas augstskolu mācībspēki saņem daudz vairāk par minimālo algu. ASV profesoru vidējais atalgojums visās Amerikas augstskolās pārsniedz 100 000 dolāru gadā, bet docentu atalgojums - 60 000 dolāru gadā.
Vērtējot minimālās mācībspēku algas, Latvija nevar konkurēt ar citu valstu augstskolām, pat ar ASV vissliktākajām augstskolām, piesaistot pat vidējas kvalifikācijas akadēmisko personālu. Uz Latviju varētu braukt tie, kas nekādā veidā nekvalificējas ASV vai labākajās Rietumeiropas augstskolās. Piedāvājot Latvijas reālās docentu un profesoru algas, no ārzemēm - ASV vai Rietumeiropas - var pievilināt lūzerus un caurbiras. Protams, vēl ir gadījumi, kad struktūras, iestādes, biroji u.c. saviem darbiniekiem maksā mītnes zemē lielāku atalgojumu par to laiku, kamēr attiecīgais cilvēks uzturas Latvijā un saņem vietējo minimumu.
Līdz ar to, lai piesaistītu nevis labākos, bet kaut vai vidēja līmeņa ārvalstu mācībspēkus, tiem ir jāpiedāvā piecas līdz desmit reizes augstākas algas par MK noteikumos paredzētajām minimālajam likmēm.
Tikai, ja Latvijas augstskolas aizsāks masveidā maksāt latviešu valodu neprotošiem ārzemniekiem pieckārt lielākas algas nekā latviešu mācībspēkiem, tad tā būs nepiedodama un nepieņemama latviešu profesoru, docentu un lektoru diskriminācija. Tad to varēs interpretēt kā kārtējo epizodi, kad labējie internacionālisti piesmej un ņirgājas par vietējiem iedzīvotājiem un vietējiem sasniegumiem, lai padzītu no Latvijas visus vēl neaizbraukušos.
