Latvijas vēsturē 23. augusts ir neviennozīmīgs datums. 1939. gada 23. augustā tika noslēgts Molotova-Ribentropa pakts, kas paredzēja sadalīt Baltiju ietekmes sfērās starp hitlerisko Vāciju un Padomju Savienību.
Molotova - Ribentropa pakts bija sākums Otrajam pasaules karam, kura rezultātā Latvija zaudēja neatkarību uz 50 gadiem. Tomēr jau divdesmit septiņus gadus 23. augustam ir jauna un daudz gaišāka nozīme. 1989. gada 23. augustā aptuveni 2 miljoni cilvēku Igaunijā, Latvijā un Lietuvā sadevās rokās, izveidojot gandrīz 600 kilometrus garu cilvēku ķēdi. Baltijas ceļa izdošanās nodemonstrēja pasaulei un PSRS vadībai, ka Baltijas valstu neatkarības kustības spēj protesta akcijās iesaistīt miljoniem cilvēku, ka tās ir disciplinētas un ar augstu organizēšanās spēju. Pateicoties ļoti daudzu žurnālistu pašaizliedzīgam darbam, Baltijas ceļš nonāca pasaules mediju uzmanības centrā. Tas bija pierādījums pasaules līmenī, ka Baltijas neatkarības centieni ir nevis nelielas grupas noskaņojums, bet tam ir triju republiku kopdarbības apliecinājums, ka pārmaiņas PSRS teritoriālajā iedalījumā būs neizbēgamas. Tas bija pierādījums pasaules līmenī, ka Baltijas tautas ir tik saliedētas, ka spēs īstenot pašnoteikšanās tiesības. Jau 1989. gada 26. augustā sekoja draudu pilns PSKP CK lēmums par stāvokli Baltijā. Taču Maskavas pretdarbība Baltijas tautu kopējiem centieniem tautas kustības nevis nobiedēja, bet saliedēja. 1989. gada rudenī PSRS vadība mēģināja tautas kustību aktivitātes apslāpēt ar solījumiem piešķirt lielāku autonomiju. 1989. gada 26. novembrī PSRS pieņēma likumu par Baltijas republiku ekonomisko patstāvību. Taču tautas enerģija bija atbrīvota, un jau 1990. gada pavasarī, pirmajās demokrātiskajās velēšanās, visās Baltijas republikās konstitucionālu vairākumu ieguva neatkarības atbalstītāji.
Baltijas ceļa laiks bija raksturīgs ar patiesu solidaritāti starp Baltijas tautām. Tolaik Latvijai un Igaunijai bija būtiski pieprasīt, lai PSRS vara ne tik vien nosodītu Molotova un Ribentropa paktu, bet arī novērstu tā sekas. Izvirzot šādu prasību, Latvijai un Igaunijai būtu stingrs pamats pieprasīt neatkarības atjaunošanu atbilstoši Latvijas, Igaunijas un PSRS robežām 1939. gada augustā. Taču Lietuvas tautas kustības vadība stingri iebilda pret šādiem formulējumiem Baltijas tautas kustību kopējās rezolūcijās. Lietuvai valsts robežas atjaunošana atbilstoši stāvoklim 1939. gada augustā nozīmētu atteikšanos no savas valsts galvaspilsētas. 1939. gada augustā Viļņa un Viļņas apgabals bija Polijas sastāvā. Lietuva 1939. gada rudenī atguva suverenitāti pār Viļņu, tikai pateicoties Staļina lēmumam. Tāpēc jau 1989. gadā Baltijas tautu līderi kopīgi vienojās nepieprasīt robežu atjaunošanu atbilstoši stāvoklim uz 1939. gada augustu. Šo lēmumu tālākās sekas nozīmēja, ka Latvija uz visiem laikiem atsakās no Abrenes, bet Igaunija - no Ivangorodas un Petsamo. PSKP CK instruktori, kuri cerēja, ka robežu jautājums sašķels Baltijas vienotību, neko nepanāca.
Diemžēl Baltijas ceļš ir pagātne. Pāris dienas pirms šī gada 23. augusta svinībām Lietuvas Seima Ekonomikas komitejas priekšsēdētājs Remigijs Žemaitaitis paziņoja, ka Lietuvas ekonomiskajās interesēs nav atjaunot dzelzceļa posmu Mažeiķi-Reņģe, ka Lietuvai nav vajadzīgs dzelzceļa savienojums ar Latviju. Patiešām - dzelzceļa posms Mažeiķi-Reņģe-Jelgava ir vajadzīgs un izdevīgs Latvijai, Rīgas ostai, Latvijas dzelzceļam, Latvijas ekonomikai kopumā. Lietuvas amatpersonu darbība, torpedējot Latvijas intereses un īstenojot tikai un vienīgi Lietuvas protekcionismu Mažeiķu virzienā, ir Baltijas ceļa apgānīšana.
Lietuvas politika, no 2008. gada uzturot transporta un ekonomisko barjeru uz Latvijas un Lietuvas robežas, ir pretrunā pat ar Eiropas Savienības kopējo politiku. Diemžēl joprojām ir maz cerību panākt Lietuvas izpratni Latvijai svarīgā jautājumā, jo Latvijas valdība ir gatava uz ceļiem rāpot, lai izdabātu Lietuvas interesēm.
Tomēr ir vēl viena problēma, kas apēno 23. augusta svinīgumu. Vēl pirms vairākiem gadiem šķita, ka Molotova - Ribentropa pakts ir kaut kas tikai totalitāriem režīmiem un 20. gadsimta vidum raksturīgs. Diemžēl šobrīd pieaug bažas, ka lielvaras var atkal vienoties uz mazāko tautu rēķina. Lai šādas bažas kliedētu, 23. augustā Rīgu apmeklēs ASV viceprezidenta Džo Baidens, kura mērķis esot dot Latvijai un citām Baltijas valstīm nepārprotamu signālu, ka ASV garantēs Baltijas valstu suverenitāti, teritoriālo integritāti un neatkarības neaizskaramību.
Diemžēl pārmaiņas globālajā politikā ir tik draudīgas, ka ASV viceprezidentam ir personīgi jāapliecina, ka kaut kas līdzīgs Molotova-Ribentropa paktam neatkārtosies.
