Šonedēļ noslēdzās Latvijas prezidentūra ES Padomē. Vērtējot prezidentūru, negatīvā kopkorī vienojas nacionālists – Eiropas Parlamenta (EP) deputāts Roberts Zīle un internacionālists – EP deputāts Andrejs Mamikins, kuru skatījumā Latvijas prezidentūra bija neveiksmīgs pasākums. Andreja Mamikina izlēciens īpaši netika vērtēts: viņš Latvijas prezidentūru vērtēja – «piesardzīgi vai negatīvi», jo Austrumu partnerībās politikā «mēs piemānījām partnerus, kurus uzskatām par draugiem», bet par koalīcijas partnera Roberta Zīles pausto skarbo kritiku dziļu neizpratni izteica Ministru prezidente Laimdota Straujuma.
Austrumu partnerības samits atbilstoši Zīles vērtējumam bija «absolūti neveiksmīgs pasākums», pat «ģeopolitiska neveiksme», bet prezidentūras deklarētie mērķi netika sasniegti. Laimdota Straujuma pauda pretēju pozīciju – Latvijas prezidentūra ir izdevusies un veiksmīgi novadīta.
Vairāki politiķi centās izmantot prezidentūras noslēguma vērtējumu, lai izceltu savus un Latvijas sasniegumus. Tieslietu ministrs Dzintars Rasnačs paziņoja, ka galvenais un lielākais Latvijas prezidentūras sasniegums ir «vienošanās par datu aizsardzības regulējumu». Vēl avangardiskāk iznesās Saeimas Eiropas lietu komisijas priekšsēdētāja Lolita Čigāne, pēc kuras uzstāšanās kļuva skaidrs, ka tad, ja Latvija nevadītu Eiropas Savienības Padomes prezidentūru, asiņainie terora akti Parīzē netiktu izvērtēti.
Šeit vajadzētu atgādināt, ka daudzi politiķi maldina sabiedrību. Latvija neko nepanāca. Lēmumi par datu aizsardzību, par mobilo telefonu viesabonēšanas tarifiem utt. ir ES sasniegums. Šo lēmumu pieņemšana vienkārši sinhroni (arī nejauši) sakrita ar to īso brīdi, kad norisinājās Latvijas prezidentūra. Junkera plāns ir nevis Latvijas, bet Eiropas Komisijas nopelns! Ja šajā laikā prezidējošā valsts būtu cita, tad tieši tādi paši lēmumi tiktu pieņemti, bet Latvijas, mūsu ministru un pat Lolitas Čigānes nopelnu tur nav nekādu. Pat vairāk – Latvijas pārstāvji izmantoja prezidentūru, lai izvairītos no konkrēta viedokļa paušanas jūtīgos jautājumos. Piemēram, Latvija atteicās (absurdi apgalvojot, ka prezidējošā valsts nedrīkst paust konkrētu viedokli) nosodīt vai atbalstīt Ungārijas premjerministra Viktora Orbāna aicinājumus sākt dažādas diskusijas ES līmenī par nāvessoda atjaunošanu un citiem jautājumiem.
Latvijas nopelns varētu būt mierīgākas pieejas demonstrēšanā jautājumā par interešu līdzsvarošanu Austrumeiropā.
2013. gada otrajā pusē Austrumeiropas valstīm centās uzspiest obligātu izšķiršanos tieši Lietuvas prezidentūras laikā. Lietuvas prezidentūrai bija vajadzīgi panākumi, lai dotu papildu punktus Lietuvas prezidentes kandidēšanai uz EK prezidenta posteni. Tikai nesanāca! Viļņas samits kļuva par katalizatoru dramatiskajām pārmaiņām Ukrainā. Latvijai tāda līmeņa ambīciju nebija, tāpēc Latvijas prezidentūra izskatījās mierīgāka un nosvērtāka.
No otras puses, prezidentūra ļāva tiem, kas tika pie prezidentūras izdevumu plānošanas, aplaimot savus draugus ar dāsniem, bet apšaubāmas lietderības pasūtījumiem – iestudēt operas un koncertus, doties politiskā tūrisma braucienos utt. Piekabinot jebkam prezidentūras birku, varēja finansēt jebko.
Tāpēc arī prezidentūras noslēguma fāzē notika Austrumu sadarbības ģeogrāfijas paplašināšana. Stingri ņemot, praktiski jebkura valsts atrodas no Latvijas virzienā uz austrumiem. Pat uz Zviedriju no Latvijas var nokļūt, ceļojot tikai uz austrumiem! Tiesa, tad ir jāapliec zemeslode. Līdz ar to nav jābrīnās, ka jūnija vidū (prezidentūras ietvaros) vērienīga Ārlietu ministrijas delegācija apmeklēja Okeāniju (Fidži), kā arī Jaunzēlandi un Austrāliju. Šīs zemes patiešām ir austrumos no Latvijas…
Nobeigumā ir jāatgādina, ka par prezidentūras lielajiem labumiem un Latvijas tēla izaugsmi nevajadzētu pārspīlēt. Prezidentūras pēdējā dienā es desmit žurnālistiem, kas daudz un plaši rakstīja par Latvijas prezidentūru, uzdevu jautājumu, lai katrs no viņiem ātri nosauc valsti, no kuras Latvija 2015. gada 1. janvārī pārņēma prezidentūras stafeti. Tikai viens – Māris Krūmiņš no Neatkarīgās – uzreiz spēja pareizi atbildēt, ka tā bija Itālija.
Iespējams, ka šī ir pēdējā Latvijas prezidentūra. Ja tiks ievērota precīza rindas kārtība un jaunas dalībvalstis ES netiks uzņemtas, tad atkārtota prezidentūra Latvijai pienāks tikai pēc 14 gadiem. Taču pa šo laiku ES pārvaldes sistēma varbūt jau būs tiktāl reformēta, ka prezidējošo valstu sistēma vienkārši tiks atmesta.
