Šogad 5. maijā tika publiskotas Eiropas Komisijas prognozes par 2016. gadu, no kurām izrietēja, ka Latvijas valstij, sagatavojot 2016. gada budžetu, būs jāveic konsolidācija 0,4% apmērā no iekšzemes kopprodukta (IKP).
Šāda ziņa izraisīja šoku un neizpratni sabiedrības lielākajā daļā. Pēdējos pāris gados, bet jo īpaši pagājušā gada priekšvēlēšanu laikā, ar valdošo partiju līderu mutēm nemitīgi tika atkārtota mantra: «Veiksmes stāsts! Veiksmes stāsts!» Tika solīts jau 2015. gadā visiem, kuri cieta no budžeta konsolidācijas krīzes laikā, ka tas tiks kompensēts. Tika solīts samazināt nodokļus uzņēmējiem, palielināt algas skolotājiem un policistiem utt., utt., utt. Te pēkšņi, bez mazākās sagatavošanās. Klakt! Še jums, brāļi, konsolidācija! Finanšu ministrs Jānis Reirs pat pieļāva, ka «vidēji katrai nozaru ministrijai būs jāsamazina plānotie izdevumi par 5%».
«Kas tad notiek Latvijas ekonomikā?»
Uzdosim bēdīgi slaveno jautājumu, atbilde uz kuru ar «nasing spešal» 2008. gadā pazudināja toreizējo Latvijas finanšu ministru Ati Slakteri.\Ja mēs veicam uz oficiālo statistiku balstītus aprēķinus, tad sanāk, ka 2014. gadā Latvija formāli pārvarēja 2009. gada krīzes sekas.
Ja ticam oficiālajai statistikai, tad 2014. gads bija pirmais gads, kurā Latvijas vidējās algas saņēmēja ienākumi nemainīgās cenās pārsniedza 2008. gada līmeni. 2014. gadā vidējās algas saņēmēja reālie ienākumi jau bija par 2,2% lielāki nekā 2008. gadā.
Var formāli apgalvot, ka krīze ir pilnībā pārvarēta un Latvija var sākt jaunu «Baltijas tīģera» cienīgu lēcienu, lai pietuvotos vismaz ES vidējiem ekonomiskajiem rādītājiem. Tikai uzvaras fanfaru vietā mēs dzirdam, pagaidām vēl biklus, minējumus par to, ka 2016. gadā būtu vajadzīga jauna konsolidācija. Kas notiek?
Latvijas attīstību bremzē veids, kā Latvija pārvarēja 2009. gada krīzi. Cena par krīzes pārvarēšanu bija milzīga. Krīzes laikā Latviju pameta aptuveni 200 000 iedzīvotāju, un vēl 15% no iedzīvotājiem plāno pamest valsti tuvāko piecu gadu laikā. Latvijas pastāvīgo iedzīvotāju skaita oficiālais cipars jau ir noslīdējis zem diviem miljoniem cilvēku (2015. gada martā 1,986 miljoni).
Krīzes pārvarēšanas cena
Latvijas krīzes pārvarēšanas cena ir līdzvērtīga vidējas Eiropas valsts cilvēku zudumiem abu pasaules karu laikā. Dažos Latvijas novados iedzīvotāju skaits samazinājās katastrofāli. Ja mēs ar datorprogrammas Microsoft Excel piedāvātajiem rīkiem prognozēsim iedzīvotāju skaita izmaiņas, ņemot par pamatu iedzīvotāju skaita tendences 2007.–2013. gadā, tad sanāk, ka jau 2040. gadā vairākos Latvijas novados cilvēku nebūs.
Tātad, ja esošās tendences nemainīsies, tad, atbilstoši pesimistiskajam scenārijam, 2041. gadā Strenču novadā iedzīvotāju skaits būs nulle, atbilstoši vidējam scenārijam, Strenči «izbeigsies» 2044. gadā, bet optimistiskā scenārija gadījumā Strenču gals pienāks 2049. gadā. Ja esošās tendences nemainīsies, tad pesimistiskajā, 2039. gadā Brocēnu novadā iedzīvotāju skaits būs nulle, atbilstoši vidējam scenārijam, Brocēnu «pēdējais gads» būs 2045., bet optimistiskā scenārija gadījumā 2050. gadā Brocēnos dzīvos 360 iedzīvotāju.
Šādas prognozes var aprēķināt ikviens, kam ir CSP dati un pieeja excel vai līdzīgai matemātiskai programmai.
Rezultāts ir tik šokējošs, ka jaunā LTV žurnālista Ivara Godmaņa uzdotais jautājums «Vai Latvija nākotnē būs tikai Rīga?» ir īsti vietā un laikā.
Iedzīvotāju skaita samazināšanās nozīmē ne tikai problēmas valsts nākotnei, biznesam, tas nozīmē arī mazākus ienākumus. Mazāks iedzīvotāju skaits nozīmē mazāku pircēju un klientu skaitu. Iedzīvotāju skaita samazināšanās sekas ir nenovēršama pakalpojumu sektora optimizācija (tirdzniecības tīkli slēdz filiāles ārpus Rīgas, jau pārdesmit novados nav neviena bankomāta utt.). Investīcijas tiks un jau tiek evakuētas no neveiksmīgiem novadiem.
Ekonomikā ir investēts pārāk daudz
Patērētāju skaita sarukuma apstākļos lielā daļā Latvijas nozaru parādās pārinvestēšanas problēma. Investīcijas kļūst pārāk lielas sarūkošā tirgus apstākļiem. Piemēram, Latvijas dabasgāzes cauruļvadu sistēma tika izveidota krietni lielākam (1991. gadā – trīs miljardi kubikmetru gadā) dabasgāzes patēriņam. Tagad Latvijas patērētājiem ir jāuztur pārāk liela gāzes infrastruktūra, patērējot mazāk par 1,5 miljardiem kubikmetru gadā. Infrastruktūras izmaksas, kas jāiekļauj katra gāzes kubikmetra cenā, attiecīgi arī ir divreiz lielākas nekā projektētās jaudas apstākļos.
Iedzīvotāju skaita sarukuma sekas ir nepietiekams investīciju apjoms, īpaši reālās ekonomikas sektorā. Lai sasniegtu Latvijas Nacionālās attīstības plāna 2014.–2020. gadam izvirzītos pieauguma kontrolskaitļus, 2014. gadā nefinanšu investīciju apjomam apstrādes rūpniecībā bija jāsasniedz 500 miljonus eiro. Atbilstoši CSP datiem, nefinanšu investīciju apjoms apstrādes rūpniecībā faktiskās cenās 2008. gadā bija 632 miljoni eiro, 2009. gadā 344 miljoni, 2010. gadā 318 miljonu. 2011. gadā 425, bet 2012. gadā – 416 miljonu eiro. Tad notika lūzums. Nefinanšu investīciju apjoms apstrādes rūpniecībā 2013. gadā bija tikai 284 miljoni eiro, bet 2014. gadā 344 miljoni eiro.
Tas ir krahs. Iekārtas salūst un noveco. Lai ekonomika stāvētu uz vietas (nulles pieaugums), ir jābūt noteiktam investīciju apjomam. Lai būtu cerības uz izaugsmi, investīciju plūsmai ir jābūt pieaugošai un relatīvi augstai.
Vēl pesimistiskāka aina atklājās, vērtējot tādu rādītāju kā tiešās ārvalstu investīcijas, kas skar visus sektorus, ne tikai rūpniecību, bet arī starpniecību un finanses. Tiešās ārvalstu investīcijas 2014. gadā saruka līdz katastrofālam apjomam.
Protams, ārvalstu investīcijas ietekmē ne tikai iedzīvotāju skaita sarukums. Domājams, ka 2014. gada ārvalstu investīciju sarukumu ietekmēja arī ģeopolitiskie riski. Valdības histērija par to, ka hibrīdkarš jau ir vai tūdaļ, tūdaļ būs, ka dzīvojam kara laika apstākļos utt., no Latvijas aizbiedēja pat tos ārvalstu investorus, kas nenobijās no iedzīvotāju skaita sarukuma.
Tomēr ir jāsaprot vienkārša aksioma. Ja investīcijas tiek veiktas šodien, tad ir pamats cerēt uz ienākumiem rīt. Būtisks investīciju samazinājums vienā gadā nozīmē proporcionāli daudz lielāku nesaņemto ienākumu daudzumu nākamo divu, triju un piecu gadu laikā.
Kāpēc valdība par problēmām nerunā?
Kad es vairākkārt publiski norādīju uz CSP un Latvijas Bankas datiem par investīciju katastrofālo samazināšanos, cilvēki man vaicāja, kāpēc klusē nozaru ministri, premjere u. c.
Te ir divas atbildes. Īsā. Līdz prezidentūras beigām visas problēmas ir «aizslaucītas zem tepiķa».
Otrā un garākā atbilde. Koalīcijas partijām (kur galvenā loma ir Vienotībai) ir jāatzīstas, ka veids, kā noritēja izeja no krīzes, noveda Latviju pie ekonomiskās bezcerības šodien. Koalīcijas līderiem jāpaziņo: «Izrullējām no krīzes, iestūrējot strupceļā. Sodiet mūs!»
Politiķi tā nedara. Taču, ja šogad notiks kaut kāds ārējs, globāls notikums, kaut kas līdzīgs Lehmann Brothers bankrotam 2008. gadā, tad tam varēs piedēvēt visas neveiksmes un esošajai ministru ģenerācijai nebūs jāuzņemas atbildība par sastrādāto. Sabiedrisko attiecību speciālisti atrisinās problēmas. Vaina par ekonomikas problēmām tiks pārlikta uz ārējiem faktoriem, ko mēs neviens taču nevaram ietekmēt. Tāpēc Latvijas politiķiem drošākā izvēle ir nedarīt neko un gaidīt kādu globālu vai ģeopolitisku satricinājumu.
Valsts stratēģija neparedz krīzes
Problēma ir identificēta. Ko darīt? Latvijai ir izstrādāti svarīgākie plānošanas dokumenti, kuros iezīmēta valsts attīstības perspektīva. Tie ir: Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģija līdz 2030. gadam un Latvijas Nacionālais attīstības plāns 2014.–2020. gadam. Atvērsim tos un vadīsimies pēc ieteikumiem, kā jārīkojas, ja iestājas pesimistiskais ekonomiskās attīstības scenārijs. Ko darīt, kad iedzīvotāji masveidā aizbrauc, bet investīcijas nesasniedz izaugsmes pieaugumam vajadzīgo līmeni?
Nedz Stratēģija, nedz NAP nesniedz atbildes uz jautājumu, kas būtu jādara, ja investīciju apjomi katastrofāli atpaliek no valsts izaugsmes kontrolskaitļiem.
Stratēģija, aplūkojot to nopietni, ir pirmskrīzes laika vīzija (halucinācija), kura tika sabiedrībai piedāvāta krīzes trakākajā brīdī – 2009.–2010. gadā. Tā šķiet kā skaista pasaka, kurai nav pārbaudāmu un sasniedzamu mērķu, bet kas iezīmē vairāku politiski korumpētu biznesu intereses. Lai apgūtu ES līdzekļus, bija nepieciešams ilgtermiņa plānošanas dokuments. Tāpēc tajā varēja ierakstīt jebkuru bezjēdzību, kas varētu atbilst ES fondu sadalījuma terminoloģijai, lai tikai būtu pamats producēt naudas apguves projektus. Īstenojot Stratēģiju un NAP uzskaitītās rīcības, vairumā gadījumu tika bezjēdzīgi tērēti resursi, nesasniedzot nospraustos mērķus. Politisko atbildību par tik aplamu Stratēģijas izstrādi vajadzētu uzņemties personai, kuras redakcijā tika izveidota Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģija līdz 2030. gadam. Šīs personas vārds ir Roberts Ķīlis. Tikai, tā vietā, lai vainīgajiem uzdotu jautājumus par strupceļu, kurā valsti ieveda viņu izstrādātā stratēģija, LTV vainīgajiem ierāda svarīgāko ekspertu vietu, lai tie nospraustu nākamās stratēģiskās vadlīnijas Latvijas attīstībai.
Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģija līdz 2030. gadam kā svarīgāko mērķi nosaka saglabāt Latvijas cilvēkkapitāla bāzes vērtību un kāpināt tā ražīgumu – IKP no 51,3% līdz 95% no ES vidējā līmeņa (17. lpp.).
Latvijai jāaug, bet Eiropai jābremzējas
Lai sasniegtu stratēģijas IKP mērķi, tad IKP pieaugumam katru gadu vajadzētu būt 3,3% pie nemainīga iedzīvotāju skaita. Ja tikpat lielu pieaugumu uzrādīs citas ES valstis, nekāda tuvināšanās ES vidējiem rādītājiem nenotiks!!! Uz kāda pamata var izvirzīt pieņēmumu, ka Latvijas ekonomikā viss ir kārtībā un ka ekonomika augs? Lai sasniegtu Latvijas attīstības mērķus, ir jāizpildās pāris nosacījumiem. Investīciju plūsmai ir jābūt pieaugošai, bet, kā redzējām, tas tā nav un vairākos svarīgos indikatoros iezīmējas ļoti negatīvas tendences.
Latvijas Nacionālais attīstības plāns 2014.–2020. gadam paredz nemitīgu apstrādes rūpniecības radītā IKP proporcionālu pieaugumu. Reālā aina ir pretēja. Apstrādes rūpniecības īpatsvars IKP struktūrā no 13,5% 2010. gadā monotoni samazinājās, sasniedzot 12,6% 2013. gadā.
Latvijai ir vērojamas samazinājuma tendences energoresursu patēriņā, īpaši, ja izslēdzam klimatisko faktoru ietekmi. Atbilstoši Pasaules Bankas ieteikumiem, energoresursu patēriņš var kalpot par alternatīvu ekonomiskās attīstības līmeņa indikatoru gadījumos, ja ir aizdomas, ka oficiālo IKP lielumu ietekmē politisks pieprasījums, vai gadījumos, kad ir novērojama liela ēnu vai pelēkās ekonomikas īpatsvara ietekme uz IKP. Latvijas IKP aug, samazinoties investīcijām un energoresursu patēriņam. 2008. gadā Latvijas kopējais benzīna patēriņš bija 379 tūkstoši tonnu. Kopš tā laika kopējais benzīna patēriņš vienmērīgi samazinās, un 2010. gadā benzīna patēriņš bija 288 tūkstoši tonnu, bet 2013. gadā – 211 tūkstoši tonnu. Protams, to var daļēji izskaidrot ar pāreju uz ekonomiskākiem dzinējiem, bet, visticamāk, tas liecina par mazāku braucēju skaitu un taupīgāku uzvedības modeli.
Padzīt cilvēkus no Latvijas laukiem!
Zināmu attīstības vīziju iezīmēja LTV pirmā kanāla 23. aprīļa pārraide Lielais jautājums. Pārraides laikā Laimdotas Straujumas un valdības ministru klātbūtnē tika iezīmēta alternatīva Latvijas nākotnes stratēģijai, kas sabiedrībai tika piedāvāta jau kā vīzija. Latvija nākotnē būs tikai Rīga. Laukiem atslēgsim elektrību, un visi lauku ļaudis būs spiesti bezcerīgos novadus pamest. Nākotnes Latvija samazināsies līdz Rīgas apkārtnei ar vairākām pilsētu oāzēm. Viss. Novadu ļaudis, kraujiet čemodānus, dedziniet nost savu tēvu un vectēvu mājas, pametiet bezcerīgos laukus! Stratēģijas guru Roberts Ķīlis sludina, ka, ja lauku ļaudis nepārcelsies uz dzīvi Rīgā vai urbānajos centros, tad viņi aizbrauks uz ārzemēm.
Elektrības atslēgšana laukiem un visu iedzīvotāju sadzīšana lielpilsētās ir līdzvērtīga valsts pašnāvībai. Eiropā apzināti uztur un līdzsvaro vienmērīgas attīstības tendences starp laukiem, lielpilsētām un mazpilsētām. Kā rakstīts kādas ES valsts stratēģiskās plānošanas dokumentos, tad nopietnas krīzes vai kara apstākļos laukiem ir stratēģiska nozīme. Tā ir vieta, kurā var tikt īstenota iedzīvotāju decentralizācija, ja transporta blokādes vai kara apstākļos lielpilsētu apgāde kļūst problemātiska. Valsts neurbānajai daļai ir jākļūst par svarīgāko lielpilsētu iztikas resursu avotu, ja kaut kādu apstākļu dēļ ilgstoši nav iespējama normāla transporta darbība utt.
Īstenojot Rungaiņa plānu, Latvijas valstij ir augsts sabrukuma risks, saskaroties jau ar vidēja mēroga krīzes radītajām grūtībām.
Lielrīgas lobiju intereses
Kāpēc tik lieli cilvēkresursi un sabiedriskās televīzijas raidlaiks tiek novirzīti, lai popularizētu lauku likvidāciju un Superrīgas attīstības ideju? Kam tas ir izdevīgi?
Lieta tāda, ka Latvijas privātais kapitāls pamatā ir ieguldīts nevis rūpniecībā vai reālajā ekonomikā. Miljardu lielās vērtības, kas radās privatizācijas, valsts izzagšanas rezultātā un arī godīgā ceļā – biznesā, transportā un loģistikā – nopelnītais tika ieguldīts un šobrīd iesaldēts Rīgas un Jūrmalas apkārtnes nekustamajos īpašumos. Zinātņu doktors Armands Pužulis, gatavojot promocijas darbu Robežu loma ģeogrāfiskajā telpas organizācijā Latvijā (aizstāvēts LU 2012. gadā), veica aprēķinus, ka kopējais esošo un plānoto investīciju apjoms tikai bijušā Rīgas rajona teritorijā ir pietiekams, lai uz Rīgas apkārtni pārceltos gandrīz viens miljons cilvēku. Kur var rasties papildus viens miljons cilvēku, lai viss investētais atmaksātos? Kad tika pavērti vārti uzturēšanās atļauju tirdzniecībai, vairāk nekā miljards eiro no investētā tika atgūts. Aizliedzot vai ierobežojot tirgot uzturēšanās atļaujas (no 2014. gada septembra to tirdzniecība ir ierobežota), vienīgie, kas tagad teorētiski varētu iegādāties vai īrēt Rīgas apkārtnes mājokļus, ir bagātākie Latvijas lauku ļaudis. Tāpēc, ja tiks atslēgta elektrība laukiem un tiks slēgti mazie novadi, tad tas palielinās tirgus bāzi Rīgas apkārtnes mājokļu pieprasījumam. Slēdzam laukus, glābjam nekustamā īpašuma spekulantus!
Kādas būtu alternatīvās stratēģijas?
Stratēģiskajam mērķim ir jābūt panākt iedzīvotāju skaita stabilizāciju, kuram kā rīcība sekotu apstākļu radīšana, lai motivētu iedzīvotājus palikt Latvijā.
Lai cilvēkus noturētu Latvijas laukos, ir jārealizē decentralizācija – kaut kas līdzīgs Antirungaiņa plānam. Tā kā privātās investīcijas ir nepietiekamas, tad valdībai būtu pāris gadu laikā jāpārceļ 30 000 darba vietu valsts sektorā uz novadiem, tālāk par 100 km no galvaspilsētas. Tas ir vienkārši – ikvienai valsts aģentūrai un ministrijai vairākas nodaļas būtu jāizvieto konkrētos novados. Piemēram, Kultūras ministrijai sava Grāmatvedības uzskaites un atskaites nodaļa būtu jāizvieto Krāslavā, Iekšējā audita nodaļa – Rūjienā; Aizsardzības ministrijas Grāmatvedības nodaļai būtu jābāzējas Kuldīgā utt. Darba vietām būtu jāatrodas attiecīgajos novados un darbiniekiem sava darba diena būtu jāpavada attiecīgajā darba vietā. Pārceļot no Rīgas 30 000 darba vietu, būtu iespējams apturēt emigrāciju uz ārzemēm. Vienlaikus valsts iestāžu darbinieku ienākumi būtiski uzlabotu pieprasījumu pēc pakalpojumiem, mājokļiem, ofisu ēkām un precēm tālākajos novados. Šāda pārnese varētu radīt nelielu, bet stabilu bāzi mazā un vidējā biznesa uzplaukumam novados.
Ir vēl radikālāka pieeja. Ja tuvākajā laikā Latvijā masveidā nesāks ienākt ārvalstu investīcijas, tad mērķis tuvākajā perspektīvā sasniegt ES vidējos rādītājus neīstenosies. Vietējām investīcijām nav resursu, jo kapitāls ir iesaldēts Rīgas apkārtnes nekustamajos īpašumos. Vai ir jāturpina melot un solīt nepiepildāmo, ka drīz sasniegsim ES vidējo attīstības līmeni?
Ir eleganta izeja. Pārtraukt melot! Atteikties no mērķa ātri sasniegt ES vidējos pārticības rādītājus! Izvirzīt citu mērķi – Latvijas savdabības, dzīvesveida, kultūras un intelektuālo tradīciju, zinātnisko skolu un tradicionālo specializāciju saglabāšana un attīstība.
