Kad augstos svētkos namatēvs vai namamāte sāk uzvesties necienīgi, tad viesi cenšas nepamanīt nesmukumu, lai nebojātu svētkus nedz sev, nedz citiem.
Taču, kad svētki nosvinēti, varbūt ir laiks izteikt pārdomas, kādas raisās par Saeimas priekšsēdētājas Ināras Mūrnieces runu Saeimas 2015. gada 4. maija svinīgajā sēdē par godu Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas 25. gadadienai.
Ir pagājis ceturtdaļgadsimts kopš brīža, kad 1990. gada 4. maijā Latvijas PSR Augstākā Padome pieņēma Deklarāciju par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu. Tikai pēc šīs deklarācijas pieņemšanas, kas noteica pārejas periodu līdz pilnīgai neatkarības atgūšanai, burtu salikums PSR nozuda no tā laika Latvijas parlamenta – Augstākas Padomes – nosaukuma.
Piedraudot tiem, kas «mūsu vēsturi (..) groza pēc sava ģīmja un līdzības, relativizē to», Ināra Mūrniece rada greizu neatkarīgas Latvijas atjaunošanas ainu. Uzsverot, ka Latvijas valsts institūciju atjaunošana bijusi «veiksmīga», Ināra Mūrniece uzskata, ka «resursi palika to aprindu rokās, kas tos pārvaldīja jau Latvijas PSR laikā. Izmantojot Komunistiskās partijas, Valsts drošības komitejas un Komunistiskās jaunatnes savienības finanšu līdzekļus un agrāko kontaktu tīklu, padomju laika konformisti un kolaboracionisti pārvērtās turīgos uzņēmējos».
Apžēliņ! Nacionālajam blokam ir tik švaki ar vadošiem kadriem, ka par valsts trešo augstāko amatpersonu ir ievēlēta būtne, kas nezina, ka Latvijā notika visplašākā nekustamo īpašumu denacionalizācija Austrumeiropā un bijušajā PSRS telpā?! Varbūt ir laiks informēt Ināru Mūrnieci, ka jebkura kalibra kolaboracionistiem padomju laikā iedalītie labākie Rīgas centra dzīvokļi nonāca bijušo īpašnieku mantinieku īpašumā. Kolaboracionisti pārtapa par denacionalizēto namu īrniekiem. Savukārt vienkāršos padomju ļaudis, kam dzīvoklis bija Pļavnieku blokmājās, denacionalizācija neskāra.
Gluži kā zinātniskā komunisma mācību grāmatā Saeimas priekšsēdētāja uzskaitīja Latvijas neatkarības avotus. Viņasprāt, tie bija grupa Helsinki86, Latvijas Nacionālā neatkarības kustība, Pilsoņu kongress un Latvijas Tautas fronte.
Tiek ieskicēti ļaunie spēki – tie 400 tūkstoši Latvijas iedzīvotāju, kas 1991. gada 3. marta aptaujā neatbalstīja Latvijas neatkarību. Atbilstoši Ināras Mūrnieces interpretācijai ceturtā daļa Latvijas pilsoņu ir «Latvijas valsts pretinieku ideoloģiskie pēcteči».
Šeit ir jāatgādina, ka Latvijas neatkarības atgūšana nav tikai dažu mazskaitlīgu vai marginālu organizāciju nopelns. Tieši pretēji. Ja Latvijas ļaudis sekotu Pilsoņu kongresa ekstrēmistu aicinājumiem un boikotētu 1990. gada vēlēšanas (tās taču notiek okupācijas apstākļos un okupantu armijas klātbūtnē), tad Latvijas ceļš uz neatkarību būtu daudz garāks un, iespējams, ne tik gluds. Neatkarības atgūšana bija iespējama, pateicoties daudziem, pateicoties Pasaules Brīvo latviešu apvienības un citu trimdas organizāciju ilggadējam darbam, uzturot cerību par neatkarīgu Latviju, pateicoties Latvijas Tautas frontes vairākuma lēmumam izmantot visas PSRS struktūras un demokrātiskās iespējas, lai atgūtu neatkarību, pateicoties simtiem tūkstošu latviešu nesavtīgai rīcībai 1990. un 1991. gadā, pateicoties tam, ka Latvijas neatkarību atbalstīja visas Latvijas minoritātes, bet Latvijas krievu vairākums izšķirīgajos brīžos nepakļāvās impērisko provokatoru aicinājumiem un bija lojāls vai neitrāls pret latviešu vēlmi atjaunot savu valsti.
Neatkarību mēs atjaunojām, pateicoties tam, ka vienojāmies kopīgā darbā ar visām Baltijas tautām. Jau 1990. gada 12. maijā notika pirmā triju Baltijas valstu vadītāju oficiālā tikšanās, kuras laikā Anatolijs Gorbunovs, Vītauts Landsberģis un Arnolds Rītels parakstīja deklarāciju par Lietuvas, Latvijas un Igaunijas vienprātību un sadarbību. Tika pieņemts kopīgs paziņojums par iesaistīšanos Eiropas Drošības un sadarbības apspriedē. Tika izveidota Baltijas valstu padome. Šajā laikā izveidojās patiesa Baltijas valstu vienotību, ar saskaņotu politiku, lai kopīgi sasniegtu neatkarības mērķus.
Latvijai izdevās izcīnīt neatkarību mierīgā ceļā, pateicoties arī tam, ka tika atrasti draugi un sabiedrotie Krievijā. Pēc puča, 1991. gada 24. augustā Krievijas prezidents Boriss Jeļcins paziņoja, ka Krievijas Federācija atzīst Latvijas neatkarību. Savukārt Latvijas valstij kritiskā brīdi 1991. gada 29. augustā Jeļcins ieradās Rīgā, lai novērstu iespējamos konfliktus starp OMON un vietējo varu. Latvijas valsts ir ļoti augstu novērtējusi Krievijas pirmā prezidenta atbalstu Latvijas neatkarības atjaunošanā, 2006. gadā apbalvojot Borisu Jeļcinu ar pirmās šķiras Triju Zvaigžņu ordeni.
Latvijas neatkarību izcīnījām mēs visi. Tiešām – neļausim viltot vēsturi, apmelojot to svēto darbu, kuru paveicām kopā un kopīgi ar mūsu draugiem citās zemēs.
