16. aprīlī Saeimas sēdē notika līdz šim nebijis notikums: Latvijas Reģionu apvienības deputāts Dainis Liepiņš atteicās pamest Saeimas sēžu zāli. Atbilstoši Saeimas Kārtības rullim, tiklīdz Saeima piekrīt izdot deputātu kriminālvajāšanas uzsākšanai, viņam nav tiesības apmeklēt Saeimas sēdes. Patiešām, Saeimas Kārtības ruļļa 17. panta otrā daļa nosaka, ka gadījumā, «ja Saeima piekrīt kriminālvajāšanas uzsākšanai pret Saeimas locekli, attiecīgais Saeimas loceklis zaudē tiesības piedalīties Saeimas un tās komisiju, kā arī citu to institūciju sēdēs, kurās Saeima viņu ir ievēlējusi vai apstiprinājusi, līdz kriminālvajāšanas izbeigšanai vai līdz brīdim, kad stājas spēkā notiesājošs tiesas spriedums».
Šāda norma Saeimas Kārtības rullī nav bijusi vienmēr. Līdz 1998. gadam, piekrītot kriminālvajāšanas uzsākšanai un gadījumos, ja deputāts netika apcietināts, Saeimai bija papildus jālemj, vai deputāts drīkst darboties Saeimā, līdz tiesas spriedums būs stājies likumīgā spēkā. Līdz 1998. gadam Saeimas Kārtības ruļļa 17. panta otrā daļa bija izteikta šādā redakcijā: «Ja Saeima piekrīt kriminālvajāšanas uzsākšanai pret Saeimas locekli vai citādai viņa personas brīvības ierobežošanai sakarā ar krimināllietu, tā lemj, vai līdz dienai, kad tiesas spriedums stājas likumīgā spēkā, Saeimas loceklim ir tiesības piedalīties Saeimas un tās komisiju sēdēs, kā arī citu to institūciju sēdēs, kurās Saeima viņu ir ievēlējusi vai apstiprinājusi.»
Ja mēs bezkaislīgi novērtējam Saeimas Kārtības ruļļa 17. panta otro daļu, tad tā ir zināmā pretrunā ar Satversmes 92. pantu, kas nosaka, ka «ikviens uzskatāms par nevainīgu, iekams viņa vaina nav atzīta saskaņā ar likumu».
Kriminālvajāšanas uzsākšana nenozīmē, ka vaina ir pierādīta. Tas nenozīmē, ka obligāti sekos notiesājošs spriedums. Domājams, ka 1998. gadā valdīja savdabīga eiforija par to, ka krimināllietas pret deputātiem un citiem pilsoņiem netiks safabricētas, ka krimināllietas neizmantos kā politiskās cīņas instrumentu, ka apsūdzību fabricēšana nekļūs par sporta veidu, ar kuru palīdzību varēs mēģināt aizbāzt mutes politiskajiem konkurentiem, uzņēmējiem, žurnālistiem. Šie procesi uzplauka pāris gadus vēlāk – 21. gadsimta pirmās desmitgades vidū.
Tomēr Latvijas tiesu sistēma visumā pārvarēja draudus Latvijas demokrātijai un tiesiskumam. Attaisnojošie spriedumi safabricētajās krimināllietās notika Latvijas tiesu sistēmas ietvaros, pat bez Eiropas Cilvēktiesību tiesas iejaukšanās.
Tā kā tiesvedībā vēl joprojām ir vairākas krimināllietas, kuras ir ciniski safabricētas biznesa un politisko oponentu neitralizācijai, tad ir pamats domāt, ka vairākas skaļas krimināllietas var beigties ne tik vien ar attaisnojošiem spriedumiem, bet ar pilnīgu apsūdzības korumpētības atmaskojumu.
Ja izvērtējam Saeimas Kārtības ruļļa 17. panta otro daļu, ņemot vērā šodienas zināšanas un pēdējo gadu skandalozāko procesu tiesu spriedumus, tad sanāk, ka Saeima, izdodot deputātu kriminālvajāšanai, piespriež sodu vēl pirms tiesas sprieduma.
Latvijas pašreizējais Saeimas Kārtības ruļļa regulējums rada ļoti nopietnas bažas par draudiem Latvijas demokrātijai. Izmantojot šo likuma normu, Saeimas vairākums var pilnīgi izolēt opozīciju. Atliek safabricēt krimināllietas pret redzamākajiem opozīcijas līderiem, tad ar balsu vairākumu nodot viņus kriminālvajāšanai. Pat tad, ja tiesas visus krimināli vajātos vēlāk attaisnos, tiesu procesi ilgs vairākus gadus, iespējams – visu Saeimas sasaukuma laiku. Pa šo laiku opozīcijas līderi būs pilnīgi izolēti no Saeimas.
Pašreizējais Saeimas Kārtības ruļļa regulējums neatbilst Satversmei, tas rada drošības un varas ļaunprātīgas izmantošanas draudus, tāpēc tas ir maināms.
Saeimai ir jāierobežo patvaļa, kad krimināllietas tiek safabricētas, lai tās izmantotu politisko konkurentu diskreditēšanai.
