Kamēr valdošās partijas ir aizņemtas ar amatu sadali, par Latvijas ekonomiskās attīstības vīziju publiskajā telpā diskutē tikai aizejošais finanšu ministrs Andris Vilks ar ministru posteni nealkstošo Ventspils mēru Aivaru Lembergu. Finanšu ministrs paziņoja, ka pēc 12. Saeimas vēlēšanām valdošajā koalīcijā dramatiski pieaug Ventspils mēra Aivara Lemberga ietekme, bet tas draudot ar ilgu stagnāciju Latvijai.
Uz to Aivars Lembergs norādīja: «Vilks grib izņemt no ekonomikas ļoti lielu summu – 1,3 miljardus eiro, kas līdz ar to nenonāks Latvijas tautsaimniecībā. Tādējādi Latvijas valstij tiek atņemta normāla un sabalansēta attīstība, Latvija tiek pakļauta lielam stagnācijas riskam, bet nezin kāpēc Vilks piedēvē man, ka es esmu pret dinamisku valsts attīstību..»
Principā A. Lembergam ir taisnība. Valdībai iztērējot par vienu miljardu eiro vairāk, IKP pieaugums būs plus trīs miljardi eiro. Pretējai darbībai ir apgriezts efekts. Samazinot valdības tēriņus par vienu miljardu, IKP samazināsies par trim miljardiem. No tā izriet, ka pie racionālas valsts politikas ārējie parādi ir jāatdod, kad ir pārāk augsts ekonomikas pieaugums, kad ir ekonomikas pārkaršanas draudi. Savukārt krīzes laikā izdevumu samazināšana krīzi vēl vairāk padziļina.
Tikai būtu vērtīgi uzdot jautājumu, kā ir radies miljardu liels parāds, kuru nevēlas sadalīt aizejošais finanšu ministrs. Andris Vilks skaidro: «Valsts tiešām ir pārkreditējusies par lielāku summu, nekā pašlaik nepieciešams, taču tas darīts, zinot, ka ziemā Latvijai būs jāatdod Eiropas Komisijai aizņēmums viena miljarda eiro apmērā, bet pavasarī bijušas iespējas aizņemties par ļoti labām likmēm.»
Tātad laikā, kad Latvijai nebija vajadzīgi tik lieli finanšu resursi, Finanšu ministrija nez kāpēc emitēja obligācijas par vienu miljardu eiro. Valsts kase 2014. gada 24. aprīlī par šo gadījumu sniedz šādu informāciju: «Latvija sekmīgi emitēja desmit gadu obligācijas viena miljarda eiro apmērā ar fiksēto procentu (kupona) likmi 2,875% gadā (ienesīgums 2,961%). Pieprasījums pēc Latvijas obligācijām vairāk nekā trīs reizes pārsniedza piedāvājumu.»
Tikai ir jāatgādina, ka 2013. gada novembrī Eiropas Centrālā banka (ECB) refinansēšanas likmi pazemināja līdz 0,25% gadā. 2014. gada jūnijā ECB refinansēšanas likmi noteica 0,15% gadā, bet šā gada septembrī jau 0,05% gadā. Zemāk vairs nav kur! Tālāk ir nulle vai negatīvi lielumi! Jā, negatīvi lielumi! No šā gada vidus komercbankas, kuras izvēlas savus brīvos līdzekļus eiro valūtā uzglabāt Vācijas bankās, par depozītiem saņem nevis procentus, bet tām ir jāpiemaksā par naudas uzglabāšanu drošā bankā. Var izvirzīt hipotēzi, ka, redzot procesus Eiropā un to, ka ECB plāno būtiski samazināt likmes (tirgus to jau gaidīja), Latvijas valdība kopā ar Finanšu ministriju noorganizēja komercbankām un finanšu investoriem dāsno procentu svētkus. Šogad, kad par eiro uzglabāšanu komercbankām ir pat jāpiemaksā, Latvijas Finanšu ministrija piemaksāja aptuveni vienu procenta punktu. Emitējot obligācijas šā gada septembrī, kad ECB refinansēšanas likme jau tuvojas nullei, obligāciju procents būtu vēl zemāks!
Diskusijai ar Finanšu ministriju būtu jāpāriet stadijā, lai novērtētu to zaudējumu apjomu, kas radās Latvijas valstij, aizņemoties miljardu eiro laikā, kad šī nauda nebija vajadzīga. Jo ECB likmju samazinājuma dēļ atliekot obligāciju izplatīšanu par pusgadu, likmes būtu ievērojami zemākas.
Aizņemoties vienu miljardu eiro pusgadu agrāk nekā vajag (ar likmi 2,875% gadā), ir bezjēdzīgi iztērēti 14,4 miljoni eiro procentu maksājumos par pusgadu. Ja šā gada oktobrī obligācijas varētu izvietot par vienu procenta punktu mazāk (ECB likme jau ir tuvu nullei), tad desmit gadu laikā procentu maksājumos valdībai būtu jātērē 100 miljonu mazāk. Var lēst, ka Finanšu ministrijas lēmums emitēt obligācijas 2014. gada aprīlī ir Latvijas valstij radījis kopējos zaudējumus 114 miljonu eiro apjomā un tikpat liela summa no nodokļu maksātāju kabatām ir pārceļojusi kā dāvana uz komercbanku un finanšu investoru kabatām.
