Laikā, kad ASV prezidents Baraks Obama viesojās Tallinā, viņš savās runās cildināja ASV lomu NATO alianses aizsardzībā un Igauniju, kur tērē 2% no valsts kopējā IKP militārām vajadzībām.
Viņš norāja Latvijas un Lietuvas līderus, jo šīs valstis militāros izdevumus nav kāpinājušas līdz ASV pieņemamam līmenim. Obamas vīzija par bruņošanās izdevumu palielināšanu bija nepārprotama. «Visām NATO dalībvalstīm tas jādara!» deklarēja ASV prezidents.
Tikai jautājums, par ko Baraks Obama Tallinā nerunāja – ASV milzīgie militārie izdevumi netiek tērēti tikai un vienīgi NATO vajadzībām. Kamēr tiek aizgūtnēm atgādināts par 5. pantu (uzbrukums vienai NATO dalībvalstij ir uzbrukums visām), tikmēr tiek piemirsts, ka Ziemeļatlantijas līgumam ir arī 6. pants, kas precīzi iezīmē līguma darbības teritoriju. NATO 5. pants attiecas uz ikvienas dalībvalsts teritoriju vai tās jurisdikcijā esošām salām Eiropā, Ziemeļamerikā vai Ziemeļatlantijas telpā uz ziemeļiem no ziemeļu saulgriežu loka.
NATO līgums tiktu iedarbināts, ja notiktu uzbrukums NATO dalībvalstu kuģiem un lidaparātiem, bet tikai tajā gadījumā, ja uzbrukums notiktu «Vidusjūrā vai Ziemeļatlantijas telpā uz ziemeļiem no ziemeļu saulgriežu loka» (Ziemeļatlantijas līguma 6. pants).
Ja pret ASV kuģi vai lidmašīnu tiek veikts uzbrukums Persijas līci, Sarkanajā jūrā vai Irākas ziemeļos, tad tas nav NATO jurisdikcijā un formāli neattiecas uz militāro aliansi. Incidents ar ASV karakuģi vai lidmašīnu pie Kubas krastiem neattiecas uz NATO, jo Kuba atrodas uz dienvidiem no ziemeļu saulgriežu loka. Malaizijas lidmašīnas notriekšana virs Doņeckas neattiecas uz NATO jurisdikciju. Ja, pasarg’ Dievs, tur tiktu notriekta kādas NATO dalībvalsts lidmašīna, tad tas jau būtu uzbrukums visām NATO dalībvalstīm. Par uzbrukumu vai karu, ārpus Ziemeļatlantijas telpas, automātiski nevar iedarbināt NATO līguma 5. pantu. Argentīnas uzbrukums Folklendu salām 1982. gadā neattiecās uz NATO, un pēc tā netika iedarbināts NATO līguma 5. pants. Lielbritānija ar Argentīnu karoja viena pati, jo uzbrukums notika dienvidu puslodē. Tas pats attiecas uz Indijas okeānu, Klusā okeāna baseinu utt. Šīs ģeogrāfiskās teritorijas ir ārpus NATO līguma darbības loka. ASV lielība ar savu devumu NATO, norādot, ka ASV militārām vajadzībām tērē 4,7% no sava IKP (2011. g.), nenozīmē, ka šie izdevumi attiecas uz NATO. Tieši pretēji – lielākā ASV militāro izdevumu daļa ir saistīta ar militāru klātbūtni (un lieliem izdevumiem) citos pasaule reģionos: Japānā, Dienvidkorejā, Taivānā, Persijas līcī, Indijas okeānā, Aļaskā un ASV štatos, kas ir tālu no Atlantijas piekrastes, Klusajā okeānā u. c. Visi šie militārie izdevumi ir saistīti ar ASV (nevis NATO alianses) īpašajām globālajām interesēm. ASV interesei uzturēt militāro bāzi Djego Garsijas atolā Indijas okeānā nav nekāda sakara ar NATO dalībvalsts Latvijas drošības interesēm un vajadzībām. Pat optimistiski rēķinot, ASV militārie izdevumi, kas varētu tikt tieši attiecināti uz NATO līguma darbības teritoriju, ir daudz mazāki par 1% no ASV kopējā IKP. ASV no saviem partneriem pieprasa daudz lielākas izmaksas par dalību NATO nekā tās, ko pati vēlas attiecināt uz šo ģeogrāfisko reģionu.
Otrs punkts, uz ko ir jānorāda ikvienam Latvijas proamerikānim, kas pārgrieztām acīm pieprasa nekavējoties un tūlīt palielināt Latvijas ieroču iepirkumus līdz 2% no IKP, drošības izdevumos ir jāieskaita arī tie zaudējumi, kas rodas no kopējās politikas īstenošanas sekām. ASV ekonomikai Krievijas atbildes embargo ir kā pīlei ūdens, neskar pat IKP procenta desmito daļu. Latvijas ekonomikai atbalsts ASV un NATO politikai šogad izmaksās 1% no IKP (zaudējumi no Krievijas embargo Latvijas importam) un, ja nākamgad situācija neuzlabosies, tad izmaksās vēl aptuveni 2% no IKP. Ja zaudējumus no kopējās politikas, kas sadalās ļoti nevienmērīgi, uzskata par drošības un aizsardzības izdevumiem, tad šogad Latvija sasniegs NATO prasības, bet nākamgad tās ar uzviju pārpildīs.
Ir godīgi un taisnīgi – zaudējumus, kas rodas, atbalstot ASV politiku attiecībās ar Krieviju, iekļaut kā izdevumus NATO vajadzībām.
