Kas notiek Latvijā?
 

Kas bija Latvijā? Kur tas palika? Latvijā bija kolhozi, padomju saimniecības ar ļoti sliktiem ekonomiskajiem rādītājiem un saimniecības ar ļoti labiem ekonomiskajiem rādītājiem.

Bet no zemes virsas noslaucīja visas ar vienu netīru slotu. Ar milzīgu cīņu caur tiesām izdevās saglabāties dažām un tajās arī šodien strādā cilvēki, saņem algas un dzīvo kaut cik cilvēcīgu dzīvi. Latvijā bija rūpniecība. Arī tā ar šo pašu netīro slotu tika noslaucīta miskastē, bet vietā – liels „čiks”.

Latvijai iegūstot neatkarību, sociālajā budžetā bija pietiekoši lieli uzkrājumi, kuri šodien būtu noderējuši piemaksām par stāžu līdz 1996.gadam, jo tajā laikā nebija pensiju uzkrājumu uzskaite katram personīgi. Kur šī nauda palika? Ar kādām tiesībām tā tika no sociālā budžeta izsūkta? Arī neatkarīgās Latvijas laikā sociālais budžets izlīda no lielas bedres, atmaksāja valstij parādus ar visiem aizdevuma procentiem un, 8.Saeimai beidzot darbu, jau bija uzkrājums vairāk kā 900 miljonu latu (gandrīz miljards). Atkal atradās gara spalvaina roka, kas sociālo budžetu „iztīrīja” un palīdzēja „nabadzītēm” – bankām.

Latvijai bija energokompānija „Latvenergo”, kas darbojās vienoti valsts pārraudzībā. Energokompānija spēja uzturēt vienotu, relatīvi zemu elektroenerģijas cenu (3,8 santīmi/kwh) un spēja ieguldīt ievērojamus līdzekļus kompānijas attīstībā. Atgūstot neatkarību, patēriņš nokrita par 60%, jo apstājās daudzas rūpnīcas. Bedre bija graujoši dziļa, bet vienotā energosistēma jau spēja ieguldīt sistēmas attīstībā (1996.gadā – 12,6 miljoni latu; 1997.gadā – 33,5 miljoni latu; 1998.gadā – 55 miljoni latu; 1999.gadā – 69,3 miljoni latu u.t.t.).

Vienotā nacionālā energokompānija spēja realizēt ekonomiski visizdevīgākos energosistēmas darba režīmus, kombinējot hidrostaciju un termostaciju sadarbību dažādos gadalaikos, realizējot šķērssubsīdijas, īstenojot vienotu kurināmā iegādes politiku, kā arī spēju efektīvi iekļauties un darboties (konkurēt) starptautiskajā enerģijas tirgū. „Latvenergo” veiksmīgo darbu novērtēja arī patērētāji un ļoti labi saprata, ka šo nacionālo bagātību nedrīkst saskaldīt un tā labākos gabalus noprivatizēt. Tieši tāpēc jau šie cilvēki atbalstīja grozījumus Enerģētikas likumā, kuri aizliedza kompāniju sadalīt un privatizēt.

Man arī šodien nav kauns par to, ka aicināju cilvēkus parakstīties, jo tomēr 20 gadus esam noturējušies. Izsaku vislielāko pateicību visiem 307 tūkstošiem cilvēku, kas toreiz atnāca parakstīties par šo likuma normu. Mēs darījām pareizi! Vienīgais mēs toreiz bijām pārliecināti, ja mums izdosies noturēt normāli zemu tarifu, tad ārzemju kompānijās par mūsu sistēmu zaudēs interesi.

Kas notiek tagad? Mūsu bāleliņa A.Piebalga (bija energokomisārs) tiek pieņemtas direktīvas, kuras neskatoties ne uz kompānijas lielumu, ne uz nacionālajām interesēm, uzdod kompāniju sadalīt. Izveido trīs atsevišķas akciju sabiedrības, kuras viena no otras īrē īpašumus, pērk pakalpojumus, par to maksā. Tērē pilnīgi liekus līdzekļus, kurus būtu iespējams ielikt sistēmas attīstībā. Beidzot energokomisāra darbu, A.Piebalgs izdzina cauri vēl vienu direktīvu, kas liek energokompāniju sadalīt pilnīgi. Un to peļņu, ko iegūst caur ražotājiem, nedrīkst ieguldīt pārvadē vai sadalē.

Nevajag melot cilvēkiem, ka likvidējot vienotu valsts uzņēmumu „Latvenergo”, viņi varēs saņemt lētu elektroenerģiju. Nevar taču būt ražošanas intereses bez realizācijas interesēm. Uzskatu, ka šķērssubsīdijas ir praktiskās darbības neatņemams elements. Tās tieši veicina kāda noslēgta saimnieciska cikla veiksmīgu darbību. Jebkurā biznesā ir mazāk vai vairāk rentabli posmi, bet tikai kopā viņi var nodrošināt visa cikla sekmīgu darbību.

Arī „Latvenergo” ražošanas objektu uzturēšanai no visiem uzturēšanas izdevumiem vajag apmēram 17%, bet pārvadei – 17-19%. Pārējie apmēram 60% nepieciešami, lai uzturētu sadales tīklus. Ko darīsim, vai visu krausim virsū patērētājiem tālajos novados? Piemēram, Ziemeļaustrumu reģionā, kas aptver 25% teritorijas, bet patērē tikai aptuveni 6% no visas elektroenerģijas. Tātad tiem patērētājiem bez šķērssubsīdijām jāmaksā vēl daudz vairāk.

Akli izpildot Briseles direktīvas, ir iegūts vissliktākais variants Latvijas iedzīvotājiem. Tajā pašā laikā dota zaļā gaisma citu valstu energokompānijām, kuras te iegūst tirgus iespējas. Protams, lielajām kompānijām tirgot elektroenerģiju pie mums pēc iepriekšējā zemākā tarifa nebūtu izdevīgi, jo tad būtu zaudējumi. Bet kāpēc strādāt ar zaudējumiem, ja caur ES struktūrām var piespiest pacelt tarifu, draudot ar konkurences padomēm un ES tiesām. Tāda konkurence brīvajā tirgus ekonomikā ir izkropļota un izskatās vairāk pēc totalitārisma.

Tagad iespējamie privatizatori, (kurus dēvē par investoriem) jutīsies daudz drošāk, jo tarifs ir līdzvērtīgs citu ES valstu tarifiem. Kaut gan mums neviens nav rūpējies par to, lai algas un nodarbinātības līmenis arī būtu līdzvērtīgs ES valstīm. Man vismaz ļoti dīvaini likās, ka Zviedrijas premjers dienu pēc tarifu apstiprināšanas jau ir klāt Latvijā. Vatenfāle – Zviedrijas valsts energokompānija jau ļoti sen ir pastiepusi savu garo roku, lai iegūtu „Latvenergo” akcijas par lētu naudu. Ja manas aizdomas izrādītos pareizas, tad Zviedrijas premjeram gribētu atgādināt, ka vismaz būtu pieklājīgi ievērot lētā tarifa sēru periodu un kādas 40 dienas nogaidīt. Pašreiz energokompāniju neļauj privatizēt tautas nobalsotais Enerģētikas likuma 20.1 pants. Bet mūsu laikos likumu izmainīt ir ļoti viegli. Labs piemērs ir izmaiņas likumā par regulatoru, kuram tika atņemtas tiesības vērtēt tarifus pēc būtības un iedotas tiesības pārbaudīt matemātikas pareizību.

Iepriekš daudzkārt esmu runājusi – jebkura kompānijas sadalīšana un privatizācijas mēģinājumi tarifus tikai cels (2000.gada 25.aprīlī „Kurzemes ekspresī”, 2000.gada 29.marta „Dienas biznesā”, „Jaunajā avīzē” u.c. avīzēs; tāpat par šo jautājumu 1999.gada 11.janvāra „Dienas biznesā” mūs brīdināja augstas klases enerģētiķis Valdis Garbovskis, kurš tagad atpūšas citā saulē, 2000.gadā par visiem klupšanas akmeņiem brīdināja profesors Uldis Osis).

Pārlasot šos rakstus, acu priekšā nostājas šodienas aina un redzams, ka visas paredzētās nebūšanas par kompānijas sadalīšanu piepildījušās. Vēlme privatizēt šo kompāniju lika „Latvenergo” no vienota uzņēmuma kļūt par koncernu. Ekonomika tika aizstāta ar politiku. Šķērssubsīdiju vietā ir parādījušies savstarpēji kredīti, komerciālās attiecības. Ja turpmāk mātes kompānija atradīsies Zviedrijā, viņi nodrošinās darbu vispirms savas valsts iedzīvotājiem. Iekārtas, sistēmas, kas vajadzīgas šādam uzņēmumam, noteikti pasūtīs savas valsts uzņēmumiem. Latviešiem būs vajadzīgi tikai arodskolnieki, kuri mācēs izrakt grāvi kabeļiem vai nokrāsot stabu. Ieteiktu paanalizēt „Lattelecom” un „Latvijas gāzi” pēc privatizācijas. Energoražošana Latvijā būs apdraudēta, būs nepieciešami tikai tīkli, lai pārvadītu savu enerģiju. Nevar mūs salīdzināt ar Nīderlandi vai Lielbritāniju, jo tur ir pavisam cits iedzīvotāju blīvums un cits patēriņš uz vienu cilvēku.

Jā, pirms neatkarības atgūšanas, mēs cerējām, ka mūsu ģeogrāfiskais stāvoklis ļaus kļūt par tiltu starp Krieviju un Eiropu. Taču šis tilts nav mūsu, jo uz tā nav mūsu ekonomiskās attīstības programmas, un strauji tiek nojaukta mums piederošā infrastruktūra. Un tieši tāpēc ES direktīvas un mūsu centība tās ieviešot, šo tiltu ir pārrāvusi un iemetusi mūs aukstā ūdenī. Ko mums vajadzēja darīt?

Ieviešot jebkuru direktīvu (par cukuru, par zvejniecību, par sakariem, par enerģētiku u.t.t.), pirmajā vietā jāliek savas zemes, savas tautas intereses. To, protams, var izdarīt tikai tad, ja mīl savu zemi, cienī savu tautu, ja aizsargā viņas intereses – valodu, ekonomiku, demokrātiju. Man šodien ļoti gribas prasīt ES deputātiem no Latvijas, ieskaitot bijušos valstsvīrus un sievas: ko Jūs tur klusējiet? Kāpēc pieļaujiet pilnīgi neloģisku lēmumu pieņemšanu? Tikai tas, ka Briseles puisītis pačurās Latvijas tautas tērpā, neko nerisina. Jautājumi nopietni jārisina ekonomiskajā ziņā, vairāk nav kur atkāpties. Vairāk kā puse iedzīvotāju ir nabagi, liela daļa jaunatnes klīst svešumā. SVF gudriniekiem liekas, ka mums par daudz cilvēki saņem, pensionāri vispār varētu neko nesaņemt un neārstēties, bērnus latviešiem nevajag, nebūs jāskolo, jāārstē, bet melnstrādniekus varēs ievest no tām valstīm, kur viņi jau mirst badā.

Ko darīt dotajā situācijā? Atbilde: ir jāapzinās savas tiesības. Valsts pārvalde ir radīta un tai jāfunkcionē tautas interešu nodrošināšanai. Mums nav tiesību būt neapmierinātiem un neko nedarīt. Mums jāpasaka, ka esam pret tautai piederošo vērtību iztirgošanu. Mēs atguvām neatkarību un reizē arī demokrātiju. Šīs vērtības mēs nedrīkstam pazaudēt! Nepieļausim policejiskas valsts veidošanu, jo mēs sevi iznīcināsim kā personības, kā tautu, kā valsti!