Ceturtdiena, 27.aprīlis
Viedokļi | 11.janvāris, 7:53
Jānis Urbanovičs

Kārtējo veiksmes stāstu gaidot

«Ja zvaigznes iededzina, tad tas kādam ir vajadzīgs,» rakstīja Majakovskis. Bet kas vajadzīgs cilvēkiem Latvijā? Par to sanāca aizdomāties pēc kādām pirmssvētku politiskajām debatēm televīzijā, kurā diskutēts par to, ka viss ir slikti un izejas nav, un viss tāpēc, ka politiķiem nav ideju, ko piedāvāt.

Kategorijās «pieprasījums - piedāvājums» ierasts domāt ekonomikas un tirgus kontekstā. Taču mūsdienu profesori šādās kategorijās iemācījušies uzlūkot un arī pierādīt procesus pasaules pārvaldībā, politikā un vispār teju jebkurā dzīves jomā.

Interesantu un - pats galvenais - visiem saprotamu piemēru par pieprasījumu un piedāvājumu mūsdienu pasaules pārvaldē savā kopīgajā darbā izvēlējušies Oksfordas Universitātes profesori Valters Matli un Nairi Vudsa. Viņi šajā kontekstā piemin Černobiļas AES katastrofu 1986. gadā, rakstot, ka tas, iespējams, ir pats dramatiskākais mūsdienu gadījums ar traģiskām sekām, kurš noticis nepietiekamas uzraudzības dēļ (neskatoties uz iepriekš zināmiem riskiem!). Tas bija rezultāts korupcijai, nekompetencei, slepenībai un pieprasījuma pēc pārmaiņām apspiešanai, kā arī pašai sistēmai nevēloties laboties. Tajā laikā notika arī citi negadījumi, tomēr tie tika veiksmīgi slēpti. Taču, tā kā Černobiļas katastrofa ietekmēja ne tikai pašas Padomju Savienības teritorijas, bet arī Eiropu, Skandināvju un pat Lielbritāniju, un tālākas vietas, katastrofa radīja milzīgu mobilizācijas efektu. Piemēram, Itālijā 1988. gadā notika referendums, kurā nobalsots slēgt atomelektrostacijas un apturēt tālākas kodoltehnoloģiju izstrādes. Šveice izsludināja desmit gadu moratoriju AES darbības licenču izsniegšanai, tika nodibināta Pasaules AES Operatoru asociācija u.c. Citiem vārdiem sakot, autori skaidro, kā mūsdienās tiek pārvaldīta pasaule, kā rodas un kā interesēs darbojas visdažādākās institūcijas - valstiskas, nevalstiskas, privātas. Secinājums - ja kaut kas tiek veidots, kas notiek, tad tāpēc, ka tam ir pieprasījums.

Gluži to pašu var teikt par politiku - nevienā valstī nekad piedāvājums neveido pieprasījumu, bet otrādi - politiķi sacenšas savā starpā, reaģējot uz pieprasījumu. Politiķi ir tie, kas pirms vēlēšanām izpēta sabiedrības vēlmes, pieprasījumu un tālāk, balstoties uz savu izpratni par iespējām šo pieprasījumu apmierināt, piedāvā programmas un idejas, kā sasniegt šos mērķus. Diemžēl šodien ir izveidojusies situācija, ka sabiedrībā nav pieprasījuma pēc pārmaiņām valsts politikā - mēs izvēlamies nīkt un ciest, bet visa valsts iet degradācijas ceļu, kas patiesībā ir likumsakarīgs rezultāts. Kopš Latvijas neatkarības atgūšanas, ņemot vērā līdzšinējo pieredzi, esam izvēlējušies veidot aparteīdu, šķeļot sabiedrību un veicinot tās noslāņošanos. Un katrus četrus gadus valdošie politiskie spēki, apzinoties, ka pēc šādas «šķelšanas» politikas ir pieprasījums, to ir piedāvājusi, savukārt sabiedrība labprātīgi atkal un atkal tādus spēkus ievēlē, izvēloties veco ceļu.

Šodien ir acīm redzams apjukums: sabiedrība ir iemācīta necerēt, negaidīt nekādas pārmaiņas, tāpēc diskusijas par to, ka, piemēram, Saskaņa nevar nokļūt pie varas, jo tai nav ideju, ir pilnīgi liekas - tautā vienkārši nav pieprasījuma pēc pārmaiņām. Nepārmaiņu nolemtība nav pārņēmusi visus ne šodien, ne vakar, bet jau gadiem ilgi. Taču «kritiskās masas» kā Černobiļas piemērā, kas pamudinātu uz rīcību un radītu inerci, joprojām nav. Cilvēki čīkst, necer un pat izvēlas braukt prom, daudzi ducina, ka nāks ļaudis un vedīs mums to jauno laiku, par kuru rakstīja Rainis. Tomēr jāsaprot, ka jaunais laiks nenāks, jo šalkās nekas netrīs un vienaldzība guvusi pārsvaru. Kamēr tauta ļaus sevi čakarēt, tikmēr varas vīri un sievas turpinās to darīt.

Tajā pašā laikā Latvija ir kļuvusi par unikālu postpadomju telpā - tikai šeit nekādas pārmaiņas nenotiek. Pārējās valstis, tostarp mūsu kaimiņi Lietuva un Igaunija, jau ir piedzīvojušas sabiedriskās domas svārstības, lūzuma punktus, veicinot pārmaiņas arī politikā. 25 neatkarības gadi ir daudz, tomēr ir valstis, kurām pārmaiņām bija nepieciešami pat 40 gadi! Varam pagaidīt vēl.

P.S. Nevajag turpināt izlikties, ka Saskaņai nav piedāvājuma. Tas ir nemainīgs kopš neatkarības atjaunošanas un skan mūsdienīgi 25 gadus - apvienot visu Latvijas iedzīvotāju pūliņus kopīgam labumam un izaugsmei. Kā to izdarīt, esam jau stāstījuši, bet varam atkārtot. Ja būs pieprasījums.