Traģēdija, kas saviļņoja Latvijas sabiedrību, kļuva par detonatoru dziļai un visaptverošai, bet pilnīgi negaidītai politiskās varas krīzei.
Šāda ārkārtēja situācija prasa no Saeimas tikpat ārkārtējus, neordinārus un ar partiju līdzšinējo komfortablo rutīnu nesavienojamus risinājumus. Taču daži no Jēkaba ielā mītošajiem to izliekas nesaprotam un, uzskatot tautas sašutumu par jau norimušu, vēlas pēc iespējas ātrāk «rullēt tālāk» sev ierastajā stilā. Tādā veidā viņi paši sev izrok bedri – un paši, sajūsmināti par savu iedomāto spēju pilnībā kontrolēt politiskā procesa virzību, tajā lēks iekšā.
Saeimas labējam spārnam ir jāapzinās, ka jebkādi mēģinājumi saglabāt būtībā neskartu līdzšinējo varas realizācijas modeli tikai padziļinās nācijas neuzticību valsts varai, deldēs tās reputāciju un apdraudēs daudzas līdz šim veiksmīgi virzītas politiskās karjeras. Valdošajām partijām labpatika piesaukt tiesiskumu vieta un nevietā – taču patlaban nācija saista Zolitūdes šausmas tieši ar hronisku tiesiskuma deficītu. Bet tas nav novēršams, aizpildot politisko dienaskārtību ar rūpēm par dubultpilsoņu tiesībām strādāt diplomātiskajā dienestā vai centieniem iemācīt KNAB priekšnieku bijāties savu vietnieci.
Tieši tāpēc ir bezjēdzīgi patlaban par visu varu veidot tā saukto «latviešu labējo» koalīciju, pieaicinot tagadējam vairākumam papildus vēl ZZS vai ar to izdevīgā brīdī aizstājot kādu no līdzšinējiem «mazajiem» partneriem. Tas tikai nozīmētu, ka valdībā turpinātos līdzšinējās ierastās savstarpējās ķildas, vēl vairāk saniknojot sabiedrību – tikai ar nesvarīgu atšķirību, ka būtu nācis klāt vēl viens valdības iekšējo strīdu cēlājs vai stājies cita vietā.
Turklāt divas nākamā gada vēlēšanu kampaņas radīs lielu iekšpartejisku spriedzi. Tā jau tagad ir redzama Vienotībā, kur vairāki politiķi jau auj kājas ceļam uz Briseli, turklāt gatavojoties sīvai konkurencei ar tagadējiem parlamentāriešiem, un tas var novest līdz nopietnai krīzei šajā partijā. Līdz ar Valda Dombrovska atteikšanos no Ministru prezidenta amata Vienotība ir zaudējusi savu līdzšinējo iekšējo stabilizatoru. Atsakoties to atzīt un cenšoties turpināt dzīvot pa vecam, partija panāks vien to, ka tiks sagrauzta iekšējās pretrunās.
Valdības veidošana, ko atbalstītu visi Saeimā pārstāvētie politiskie spēki, pārliecinātu sabiedrību, ka valsts vara vēlas atrisināt uzticības krīzi, radīt stabilu pamatu nopietnai savas darbības revīzijai, agrākās patvaļas un kļūdu labošanai. Tomēr tā būtu tikai daļa no nepieciešamā risinājuma. Patlaban sabiedrībā ir ļoti spēcīga alerģija pret Ministru kabineta veidošanas tradicionālajiem – tīri politiskajiem – principiem, jo Valda Dombrovska vadītajā valdībā tie ir novesti līdz loģiskam absurdam. Tika klaji uzrādīts, ka nozaru ministrijas ir partiju «dzimtmuižas», ka tiek akli atbalstīta savu cilvēku nekompetence, avantūrisms vai savtība, ka partijām patiesībā nereti trūkst kompetentu un tālredzīgu kandidātu ministru amatiem. Tāpēc šobrīd vairāk nekā jebkad tieši pašai Latvijas partiju sistēmai ir nepieciešama «tehniska (profesionāla!) kabineta» izveide, kas balstītos uz ministru personisko kompetenci un reputāciju, nevis uz iekšpartejiskas izvēles apsvērumiem.
Jaunai valdībai ir jānodrošina pietiekama rīcībspēja, tāpēc tā ir jāatbrīvo no politiskās krīzes radītās spriedzes, no aizdomām par tās veikto «galu slēpšanu» – iepriekšējo koalīciju nekompetences un savtīguma piesegšanu. Patlaban nodrošināt no partijām attālināta Ministru kabineta efektīvu funkcionēšanu būtu visu Saeimas frakciju, visu (vai gandrīz visu) politiķu interesēs. Kaut vai tīri egoistiskās interesēs, par savu turpmāko karjeru domājot, – ja stabilāka un ražīgāka būs izpildvara, tad sabiedrība kļūs atsaucīgāka partiju priekšvēlēšanu kampaņu vēstījumiem. Tāpēc Saeimas frakcijām ir jāspēj tikai nedaudz – ne pilnībā! – paiet malā no izpildvaras, atsakoties no tiešās politiskās kontroles pār nozarēm. Starp citu, šāda pauze nāks arī par labu pašam parlamentam, tam koncentrējoties uz likumdošanas darbu. Citādi Saeima jau ilgāku laiku zaudēja savu autoritāti sabiedrībā, tiekot ne bez pamata uzskatīta par valdības «balsošanas mašīnu» un sekundāru institūciju valsts varā.
Viens no efektīvākajiem risinājumiem šajos apstākļos ir nepartejisku ministru portfeļu piedāvājums vairākiem attiecīgo ministriju valsts sekretāriem. Šāda prakse jau individuālā kārtā ir izmantota ne reizi vien, apliecinot savu efektivitāti. Savukārt valsts sekretāra amata pienākumus uzņemtos kāds no viņa/viņas vietniekiem. Turklāt ikvienam ir skaidrs, ka tas ir acīmredzams pagaidu risinājums, ko nav iespējams «iekonservēt» uz ilgāku laiku, jo pēc jaunievēlētās Saeimas darba uzsākšanas valdība atkāpjas. Kādus valdības veidošanas principus izmantot 12. Saeimā, tas būtu jāizvēlas jau tajā pārstāvētajiem deputātiem, apveltītiem ar nupat gūtu pilsoņu uzticības avansu.
Dažu nozaru ministrijas varētu uzaicināt dažādu sabiedrisko organizāciju, it īpaši valdības sociālo partneru, līderus. Līdz šim viņi ir konstruktīvi kritizējuši valdību, tagad viņiem tiktu dota iespēja konstruktīvi rīkoties. Valda Dombrovska valdībā ir ministri, kuri ir neapšaubāmi pelnījuši turpināt darbu – pietiekami uzskatāmi apliecinājuši sabiedrībai savu profesionalitāti un veikumu, tiem ir autoritāte nozarē strādājošo vidū, bet tādēļ viņu politiskā «aizmugure» (ja tāda ir) sabiedrībai ir pilnīgi mazsvarīga. Grūti būtu atrast argumentus tam, kāpēc nevarētu savu darbu turpināt Laimdota Straujuma un Anrijs Matīss, Dace Melbārde.
Savukārt Saeimas kontaktu ar valdību, likumdevēja un izpildvaras sasaisti nodrošinātu ne tikai Ministru prezidents, bet arī ministriju parlamentārie sekretāri, kurus virzītu partijas, parlamenta frakcijām savstarpēji vienojoties. Iespējams, ka šos pienākumus varētu uzņemties arī kādi no tagadējiem ministriem. Parlamentārā sekretāra postenis tad reāli kļūtu par otru galveno ministrijas vadībā, tomēr nepieļaujot nekādu tajā deleģētā cilvēka slepenu vai klaju uzkundzēšanos ministram.
Partijām uz laiku distancējoties no izpildvaras, tās iegūtu vairāk iespēju izstrādāt kvalitatīvāku vēlēšanu piedāvājumu, ar ko uzrunāt sabiedrību. Turklāt, ja tām vairs nav tik pieejamu administratīvo resursu, tad nav arī kārdinājuma to izmantot kampaņā, – tādējādi pilsoņi netiks lieki kaitināti pirms vēlēšanām.
Protams, veidojot šādu pagaidu valdību pēc pilnīgi citiem principiem nekā līdz šim pielietotie, risinājuma veiksme ir gandrīz pilnībā atkarīga no Valsts prezidenta izraudzītā valdības veidotāja talantiem, reputācijas un rakstura, viņa atvērtības un demokrātiskuma. No tā, cik liela ir sabiedrības uzticība šai personībai. Tam ir jābūt cilvēkam bez karjerista kompleksiem, kurš jau ir visu pierādījis gan citiem, gan arī sev. Viņam ir nepieciešams psiholoģisks un politisks rūdījums, pieredzes bagāža, dziļas saknes šajā zemē un patiesa vēlme kalpot savai Tautai.
