Piektdiena, 29.marts

redeem Agija, Aldonis

arrow_right_alt Viedokļi

Grāmatas Latvijā tiešām nelasa trešdaļa pieaugušo; atbilde Arno Jundzem

Arno Jundze rakstā “Kam ticēt, kam neticēt” saka, ka pēdējo desmit gadu laikā parādījušies virkne kultūras patēriņa un līdzdalības pētījumu, kuros secinājumi bijuši ārkārtīgi pozitīvi: “Teju vai visa Latvija aizgūtnēm lasīja grāmatas, mīlēja teātri, apmeklēja koncertus, pirka dažādus datu nesējus ar filmu un mūzikas ierakstiem.” Mūsu pētījumam “Kultūrpratības pašnovērtējums un sabiedrības nevienlīdzība” autors uzmanību pievērsis, visdrīzāk, pateicoties satraucošajam presrelīzes nosaukumam: “Liela daļa Latvijas iedzīvotāju neiesaistās kultūras norisēs”.

Galu galā Arno Jundze (viņš ir ne tikai kultūras žurnālists un literāts, bet arī Latvijas Rakstnieku savienības priekšsēdētājs) vaicā: “[...] kuram no šiem pētījumiem var uzticēties? Tam, kas sit trauksmes zvanus, vai tam, kas apgalvo, ka esam teju vai labākie visā Eiropas Savienībā?” Mēs, ‘trauksmes pētījuma’ autori, šajā atbildes rakstā skaidrosim vai šie pētījumi tiešām ir tik dažādi, un to secinājumi - TIK atšķirīgi.

Kā noteikt un skaidrot atšķirības līdzīgos pētījumos?

Lai salīdzinātu dažādus pētījumus, kuros pētīta it kā viena un tā pati lieta (šajā gadījumā - Latvijas iedzīvotāju kultūras līdzdalība un patēriņš), būtu jāskatās uz trim lietām - metodoloģiju, datiem un secinājumiem. Ja tiešām pētījumu secinājumi būtiski atšķiras, kaut arī tie veikti ar tādu pašu vai līdzīgu metodoloģiju, pastāv divas iespējas: vai nu notikusi datu viltošana un apzināta sagrozīšana vai arī kļūdaini secinājumi izdarīti neapzināti. Ja lasītājam ir radies priekštats, ka pētījumu secinājumi ir pretrunīgi, bet īstenībā tie nav tādi, tad te pie vainas ir uztvere. Varbūt lasītājs neuzmanīgi lasījis vai cauršķirstījis pētījumu, varbūt pētījums komunicēts tādā veidā, kas priekšplānā izvirza tikai vienu noteiktu ziņu (secinājumu), lai gan pētījumā ir vēl citas, iespējams, pretrunīgas.

  1. Metodoloģija. Kādas metodes izmantotas un jēdzieni lietoti? Zemāk aplūkotajos pētījumos galvenā datu ieguves metode parasti ir viena - iedzīvotāju aptauja. Tie dati un secinājumi, kas runā par iedzīvotāju kultūras patēriņu un nepatēriņu, līdzdalību un nelīdzdalību, visbiežāk balstīti šajā metodē. Tas faktiski ir iedzīvotāju pašvērtējums (kas var atšķirties no tā, kā īstenībā viņi uzvedas, piemēram, cik daudz lasa vai nelasa grāmatas, dzied vai nedzied koros). Parasti tās ir standarta 1000 pieaugušo iedzīvotāju aptaujas. Cits svarīgs metodoloģiskais apsekts ir jēdzienu definēšana: kā pētījumā tiek definēta kultūra, respektīvi, kādas aktivitātes tiek ‘pieskaitītas’ pie kultūras. Ja vienā pētījumā tā ir tikai profesionālu mākslinieku izrāžu vai koncertu apmeklēšana, bet citā - arī Holivudas kino un TV skatīšanās vai pastaigas pa parku, tad ‘kulturālo cilvēku’ īpatsvars visdrīzāk tajās būtiski atšķirsies.
  2. Dati. Pirmkārt, pat, ja datu ieguves metodes ir vienādas, var gadīties, ka iegūti atšķirīgi dati, jo cilvēku attieksmes un vērtējumi mainās. Tiesa, sociālās pārmaiņas ir lēnas, un straujas datu svārstības drīzāk ir norāde metodoloģijas virzienā. Otrkārt, savāktie dati būtiski transformējas apstrādes procesā, agregējot un grupējot (piemēram, visus aptaujātos iedzīvotājus pēc to vecuma mēs varam sagrupēt trīs vecumgrupās vai piecās, vai septiņās, un katrā gadījumā katras grupas dati visdrīzāk atšķirsies). Tāpēc pētījumos saprotami jāapraksta viss ceļš no jēldatu iegūšanas, līdz secinājumu izdarīšanai, un lasītājam jāpievērš tam uzmanība.
  3. Secinājumi. Šī ir pētījumu subjektīvākā daļa, t.i. tas, kā pētnieki interpretē analizētos datus. Pat ja divu pētījumu metodoloģijas un iegūtie dati ir identiski, tas neliedz, apzināti vai neapzināti, pētniekiem izdarīt atšķirīgus, varbūt pat pretrunīgus secinājumus. Arno Jundzes aplūkoto pētījumu specifika ir tā, ka tie, atšķirībā no publicētiem akadēmiskiem rakstiem, praktiski nav izgājuši zinātnē svarīgo recenzēšanas posmu. Valsts un pašvaldību pasūtīto t.d. lietišķo pētījumu gadījumos pasūtītājs ārējo recenzēšanu praktiski nekad nepieprasa, tā rezultātā visa atbildība, un arī rīcības brīvība, paliek pētnieku grupas rokās. Faktiski recenzenta vietu ieņem pasūtītājs, jau pētījuma procesa gaitā kontrolējot un koriģējot pētījumu. Jāsaka, šī tendence šajā jomā pēdējo gadu laikā drastiski pastiprinās. Gribot vai negribot šo tendenci uztvēris arī Arno Jundze, rakstot par mūsu pētījumu: “Šoreiz runa nav par kādu kultūras institūcijas apmaksātu pētījumu […]”, tīši vai netīši to pretnostatot tieši tādiem, Kultūras ministrijas vai pašvaldības kultūras pārvaldes iestāžu pasūtītiem pētījumiem.

Latvijas iedzīvotāju kultūras patēriņš

Pirmkārt, jāsaka, ka kultūras pētījumi Latvijā notikuši kopš 60-jiem gadiem, kad socioloģija vairs netika uzskatīta par buržuāzisko viltus zinātni, kā to 30-tajos gados bija nodēvējis Staļins, faktiski to aizliedzot . Te var minēt tādus sociologus kā Tālivaldi Vilciņu, Ritu Kveldi vai Oļegu Pavlovu . II Republikas laikā kultūras pētījumi turpinājās jau 90-to gadu pirmajā pusē, būtiski vairojoties šajā tūkstošgadē.Nozīmīgus pētījumus šajā laukā veikuši Tālis Tisenkopfs, Brigita Zepa, Aivars Tabuns, Roberts Ķīlis, Gints Klāsons, Sergejs Kruks, Anda Laķe u.c. Turpmāk apskatīsim Arno Jundzes piesaukto pētnieku trīs pētījumus, mēģinot rast apstiprinājumu vai noliegumu autora bažām par dažādu pētījumu secinājumu pretrunīgumu.

Pirms ķeramies pie Latvijas pētījumiem, vērts aplūkot oficiālās un starptautiski salīdzināmās (vismaz ES tvērumā) kultūras statistikas datus. Pirmkārt, par šo datu kvalitāti un ticamību nedrīkstētu šaubīties - dati tiek ievākti un apstrādāti ar kopīgu metodoloģiju stingrā Luksemburgas pārvaldībā (Eurostat jeb ES oficiālā statistikas iestāde ir bāzēts tieši tur). Otrkārt, mēs varam salīdzināt Latviju ar citām ES valstīm. Bez salīdzinājuma ir grūti interpretēt datus. Piemēram, vai tas daudz ko pasaka, ka trešdaļa iedzīvotāju vispār nelasa grāmatas? Iespējams, ka tas ir ļoti labs rādītājs, jo citās valstīs nelasītāju varbūt ir vēl krietni vairāk.

Eurostat 2013.gada aptauja rāda, ka 27% Latvijas pieaugušo iedzīvotāju nav izlasījuši pat vienu grāmatu pēdējo 12 mēnešu laikā ; 2011.gadā nevienu grāmatu nebija izlasījuši 36%, bet 2007.g. - 29% .

Mūsu pētījuma dati atklāja ļoti līdzīgu ainu - grāmatas nelasa 32% . Tāds pats cipars (32%) nolasāms Roberta Ķīļa vadītā pētījumā par 2005. un 2007. gadu datiem . 1995.gada aptaujas dati atklāj, ka pēdējā mēneša laikā nav lasījuši 28% . VKKF pasūtītajā Culturelab 2016.gada pētījumā ir visskumjāks procents - 41% .

Var jautāt, kāpēc Latvijas dati tomēr atšķiras (Culturelab pētījumā 41%, bet Eurostat - 27%)? Pirmkārt, tie veikti dažādos gados; otrkārt, nedaudz atšķiras metodoloģijas. Lai arī abos gadījumos tās ir reprezentatīvas Latvijas iedzīvotāju aptaujas, jautājumu formulējumi ir citi.

Tomēr, salīdzinot vairāku pētījumu datus, varam apgalvot, ka grāmatas Latvijā nelasa trešdaļa pieaugušo, un tas praktiski ir vidējais rādītājs visā ES. Igaunijā nelasītāju ir par kādiem 5% mazāk, bet Lietuvā - par 5% vairāk. Īstenībā šis īpatsvars ir lielāks, jo mūsu atbildes uz aptaujas jautājumiem ietekmē dominējošo sociālo vērtību spiediens: “Kultūra noteikti ir viena no jomām, kurā sabiedriskais vērtējums ietekmē (tādējādi paaugstinot) iedzīvotāju atbildes - gan savās, gan citu acīs mēs vēlamies būt lasošāki, gudrāki, izglītotāki, kulturālāki.” Grāmatu izdevēji, tirgotāji un bibliotekas to nojauš. Ja padomju laikos latviešu dzejnieku un rakstnieku grāmatas metiens nereti bija daži desmiti tūkstoši eksemplāru, tad tagad pat 1000 pārdotas grāmatas skaitās labs rādītājs.

1. pētījums

Ķīlis, R., Mūriņš, S., Siliņa, D., Klāsons, G., Kovaļenko, M., & Stafecka, A. (2007). Kultūras patēriņš (ziņojums par socioloģiskās aptaujas rezultātiem) (lpp. 66). Rīga: SIA „Analītisko pētījumu un stratēģiju laboratorija”. Iegūts no www.kkf.lv/fails.php?fid=207 (Valsts kultūrkapitāla fonda finansēts pētījums)

Pētījumā pamatā analizēti kvantitatīvie dati: divas Latvijas iedzīvotāju aptaujas (2005. un 2007.gadu) un starptautiskās salīdzinošās aptaujas, statistika. Mūsu kultūrpatēriņš salīdzināts ne tikai ar ES valstīm, bet arī ASV un Kanādu. Ziņojumā nav kopīgu secinājumu, bet tā kopsavilkumā lasām: “Diemžēl aktīvais kultūras patēriņš, salīdzinot ar pasīvo, ir zems. Trīs ceturtdaļas Latvijas iedzīvotāju nelīdzdarbojas, bet tikai vēro.” (5.lpp.)

Pētījumā nav atsevišķi izdalīta tā iedzīvotāju grupa, kas vispār nepiedalās kultūras patēriņā (pat nevēro, lietojot pētnieku terminoloģiju), bet ir apskatītas konkrētas nelīdzdalības un nepatērēšanas jomas, un to dati ir līdzīgi citiem pētījumiem. Piemēram: “65-74g. ir vēl pasīvāki kultūras patērētāji - vienīgā aktivitāte, kas šajā grupā ir izteiktāka kā vidēji iedzīvotājiem kopumā, ir baznīcas apmeklēšana.” (34.lpp.)

“Jo zemāka ir respondenta izglītība, jo pasīvāks ir kultūras patēriņš. Un otrādi - aktīvs kultūras patēriņš raksturīgs cilvēkiem ar nepabeigtu vai pabeigtu augstāko izglītību. Viņi daudz patērē gandrīz visus anketā iekļautos kultūras veidus, izņemot videospēļu iegādi, azartspēļu spēlēšanu un diskotēku apmeklēšanu.” (35.lpp.)

2. pētījums

Klāsons, G., Tjarve, B., Spuriņš U., Laķe, A., Asare, I. (2014). Latvijas iedzīvotāju kultūras patēriņš un līdzdalība kultūras aktivitātēs 2007-2014: Pētījumu dati un statistika. Rīga: Culturelab. Iegūts no https://culturelablv.files.wordpress.com/2014/12/kulturas-paterins-web-versija-3-decembris.pdf (Valsts kultūrkapitāla fonda finansēts pētījums)

Sociologa Ginta Klāsona un kolēģu (Latvijas Kultūras akadēmijas un privātu pētniecisko kompāniju pētnieki) pētījuma dati rāda klasisku kultūras patērēšanas ainu. Seniori kultūru patērē kūtrāk, nekā, piemēram, jaunieši līdz 25 gadu vecumam; sievietes ir aktīvākas par vīriešiem; mazāk izglītotākie - pasīvāki par augstāku izglītību ieguvušajiem. Culturelab autori bijuši arī pietiekami kritiski, jau 2014.gadā parādot, ka kopš 2007.gada samazinājušās atsevišķas kultūras patēriņa aktivitātes - retāk tiek lasītas grāmatas, apmeklētas balles un skatīti raidījumi par kultūru. Pētnieki secina: lai arī kopumā kultūras līdzdalība samazinās, tai pat laikā palielinās atsevišķas kultūras līdzdalības aktivitātes, piemēram, iedzīvotāji biežāk apmeklē muzejus. Tas lasītājam nodot divas it kā savstarpēji izslēdzoša ziņas: līdzdalība samazinās, bet arī palielinās (tikai atsevišķos gadījumos).

Cits veids, kā šajā pētījumā analizēts iedzīvotāju kultūras patēriņš, ir respondentu atbilžu kopsavilkšana par 25 dažādām kultūras aktivitātēm. Aptaujā viņiem jautāts: cik reizes gadā viņi darījuši to un to. Piemēram, apmeklēju pagasta, pilsētas vai novada svētkus; pabeidzu lasīt grāmatu; apmeklēju muzeju; apceļoju Latviju; apmeklēju baznīcu vai kādu citu lūgšanu vietu; apmeklēju teātra izrādi; apmeklēju balli, kur spēlēja vietējie muzikanti; apmeklēju diskotēkas, naktsklubus; spēlēju azartspēles ārpus mājas u.c. (‘Kultūras patēriņa aktivitātes pēdējā gada laikā’, 49.lpp.)

Kopsavelkot visu 25 aktivitāšu pašnovērtējumu, izrādās, ka tikai 7% no aptaujātajiem norādījuši, ka nav darījuši neko no minētā. Loģiski padomājot, tas ir saprotams, jo nav taču daudz tādu cilvēku, kas neiziet ārpus mājām, un kaut vai negribot nenokļūstot pagasta svētkos vai kādā kultūras un izklaides pasākumā lielveikalā.

3. pētījums

Klāsons, G., Tjarve, B., Spuriņš U., Laķe, A. (2016). Kultūras auditorija latvijā: situācija, procesi, tendences. Latvijas iedzīvotāju aptaujas un statistikas datu analīze. (lpp. 70). Rīga: Culturelab. Iegūts no https://culturelablv.files.wordpress.com/2017/01/kultc5abras-auditorija-latvijc481-2016.pdf (Valsts kultūrkapitāla fonda finansēts pētījums)

Te šī pati pētnieku kompānija analizē gan 2016.gada iedzīvotāju aptaujas datus, gan veido pēdējo desmit gadu kultūras līdzdalības un patēriņa tendenču kopsavilkumu. Arī te netiek zīmēta rožaina aina. “Starp desmit visiemīļotākajiem brīvā laika pavadīšanas veidiem nav nevienas aktīvas kultūras patēriņa formas - koncertus min 25%, teātrus 20%, muzejus 17% iedzīvotāju.” (12.lpp.) un pēdējā gada laikā grāmatas lasījuši vien 57% (21.lpp.). “Vērtējot pēdējo desmit gadu laika periodā, novērojams, ka iedzīvotāju kultūras aktivitāte vidējā un ilgtermiņā ir sarūkoša.” (tur pat)

Grafikos dzeltenā krāsā iekrāsoti stabiņi ar iedzīvotāju īpatsvaru, kas gada laikā nav piedalījušies vai patērējuši konkrētus kultūras produktus. Piemēram: 65% neapmeklē profesionālo teātru izrādes (29.lpp.); 46% - muzejus (24.lpp.); 64% - kinoteātrus (32.lpp.); 41% - nelasa grāmatas (34.lpp.); 56% - neapmeklē popmūzikas koncertus (37.lpp.); 83% - operu un baletu (41.lpp.).

Tomēr paralēli šai pesimistiskajai ziņai (ko tekstā vēl paspilgtina atsauces uz bēdīgajām demogrāfiskajām prognozēm) caurvijās optimistiskā nots, norādot uz kultūras auditorijas paplašināšanas potenciālajiem ceļiem. Analizējot statistiku (kas parāda, ka kultūras pasākumu apmeklējums aug) un iedzīvotāju pašvērtējumu (kas parāda, ka kultūras līdzdalība rūk), autori secina: “Apmeklētība pieaug nevis uz jaunpiesaistītas auditorijas, bet gan esošās auditorijas apmeklējumu regularitātes pieauguma rēķina.” (21. un 53.lpp.) Arī šajā gadījumā neuzmanīgs lasītājs var uztvert tikai vienu no vēstījumiem.

Tomēr, līdzīgi kā iepriekšējā Culturelab pētījumā, arī te ziņojuma sākumā un beigās izcelts tieši optimistiskais vērtējums par to, ka kultūrā neaktīvi ir vien nieka pieci procenti. “Kopumā Latvijas iedzīvotāji ir aktīvi kultūras patērētāji - 2016. gadā tikai 5% iedzīvotāju nebija piedalījušies nekādās kultūras aktivitātēs. Kultūrā neaktīvo iedzīvotāju īpatsvars pēdējo desmit gadu laikā ir bijis konstanti neliels - 4% 2007. gadā, 7% 2014. gadā.” (8. un 51.lpp.)

Ja mēs nekritiski pieietu šim apgalvojumam, nemēģinot saprast, kas šajā gadījumā slēpjas zem jēdziena ‘kultūras patērēšana’, tad varētu nodomāt, ka šie daži procenti iedzīvotāju visdrīzāk ir slimi vai ar tādām īpašām vajadzībām, kuras tiem liedz patērēt kultūru, bet visi ‘normālie’ patērē kulturu vismaz kaut kādā minimālā līmenī.

Ja mēs tomēr pašķirtu pētījumu nedaudz atpakaļ un palasītu ko vairāk par kopsavilkumu un secinājumiem, tad redzētu, ka ar kultūras patēriņu te, šķiet, tiek saprastas 22 aktivitātes, ieskaitot tādas kā pagasta, pilsētas vai novada svētku apmeklējums; raidījumu par kultūru skatīšanās TV; kultūrvēsturisku vietu (pilis, dārzi, parki, muižas u.tml.) apmeklēšana; populārās mūzikas koncertu apmeklēšana; vietējās balles, zaļumballes apmeklēšana u.tml. (22.lpp. 47.attēls “Iedzīvotāju kultūras aktivitātes 2016.g. (%)”).

Protams, te mēs varam jautāt, cik jēdzīgs ir šāds rādītājs un kādiem nolūkiem tas radīts? Mūsuprāt saprotamāki ir vienkāršāki rādītāji, tā pati grāmatu (ne)lasīšana vai operas (ne)apmeklēšana. Saprotamāks ir arī rādītājs, kas parāda, cik daudz cilvēki paši ir/nav iesaistīti aktīvā, nevis pasīvā kultūras līdzdalībā. Piemēram, cik daudzi dzied koros, spēlē amtierteātros vai raksta dzeju. Gan Ķīļa, gan Klāsona komandas šos jautājumus ir analizējuši, tikai šīs ziņas, acīmredzot, nav sasniegušas auditoriju. Jo šādi dati nav glaimojoši - tad te mēs redzam nevis 5%, bet gan 50% un vēl vairak kultūrā neiesaistītos.

Ilustratīvs

Klāsons, G., Laķe, A., Tjarve, B., & Spuriņš, U. (2015). Kultūras auditorija: šodien, rīt, parīt. Kultūras pētnieku, organizatoru, kultūrpolitikas veidotāju un interesentu saruna, Rīga: Latvijas Nacionālajā kultūras centrā, Pils laukumā 4. Iegūts no https://culturelablv.files.wordpress.com/2015/02/kultc5abras-auditorija_sodien_rit_parit_slaidi_pdf.pdf

Secinājumi un diskusija

Balstoties vairāku kultūras patēriņa un līdzdalības pētījumu analīzē, meklējot atbildi uz Arno Jundzes jautājumu (“Kuram no pētījumiem var uzticēties?”), mēs secinām, ka tajos nav pretrunu. Dati ir ļoti līdzīgi. Piemēram, tajos labi iezīmējas, ka nelasošo īpatsvars Latvijā ir trešdaļa pieaugušo; ka atsevišķos kultūras patēriņa veidos gandrīz puse dažu specifisku iedzīvotāju grupu pārstāvji vispār nepiedalās. Vislielākās riska grupas kultūras iesaistē ir iedzīvotāji ar zemu izglītību, sliktu veselību, trūcīgie, vīrieši un seniori.

Atšķirīgs ir pētījuma secinājumu komunicēšanas stils. Mēs savā pētījumā apzināti uzsvērām dažādu iedzīvotāju grupu nepiedalīšanos kultūras aktivitātēs un kultūras produktu nepatērēšanu, tādējādi mēģinot aktualizēt ‘kultūras auditorijas problēmgrupas’, pirmām kārtām vīriešus un seniorus. Savukārt citos pētījumos, īpaši Culturelab pētnieku darbā, lielāks akcents likts uz pozitīvām ziņām, lai gan kritiskās lietas netiek slēptas un par tām tiek diskutēts.

Nezinām vai Arno Jundze to bija gribējis vai nē, bet šis viņa raksts ir netieša norāde arī uz dažiem skandāliem vai diskusijām kultūras pētniecības laukā. Vispirms jau ‘Kas jauns?’ aizsākto uzbrukumu kultūras pētniecības praksei Latvijā. Īss tās atstāsts: valsts kultūras iestādes pasūta pētījumus par kultūru kultūras laukā aktīvi iesaistītiem un varai pietuvinātiem pētniekiem, kas paši nereti ir kultūras darbinieki (rakstnieki, dzejnieki, menedžeri utt). Abu šo pušu mērķis ir viens - finansējuma palielināšana kultūrai, gan radošajām izpausmēm un administrēšanai, gan to pētniecībai, un tāpēc neesot jābrīnās ne par šādu pētījumu secinājumiem, ne par kultūras cilvēku neapmierinātību ar pretēju viedokli.

Otrreiz uzdodot to pašu Jundzes jautājumu: “Kuram no pētījumiem var uzticēties?” mēs to pārformulētu šādi: “Kā lasīt un interpretēt pētījumus?”

Te faktiski ir tikai viena atbilde un ieteikums. Ja padomju laikos mēs mācējām lasīt starp rindām, tad mūsdienās mēs esam iemācījušies lasīt tikai presrelīžu (reklāmu) virsrakstus. Ja tas tiešām tā ir, tad esam kļuvuši manipulējamāki.

Reti kad pētījuma rezultātus, kurā ir ieguldīti desmit un vairāk tūkstoši eiro, var izteikt vienā virsrakstā. Pat ‘pliki’ jēdzieni, piemēram, kultūras patēriņš, to aprakstīšanai prasa vairākus teikumus garu tekstu. Praktiskāk runājot - vēlams pētījumu vismaz pārlapot un pāriet pāri pa diagonāli ar kritisku aci, nevis apmierināties tikai ar kopsavilkuma un secinājumu izlasīšanu. Kā mēs redzam, tie var izrādīties nedaudz maldinoši.

ATSAUCES

Jundze, A. (2017, decembrī 1). Kam ticēt, kam neticēt. Iegūts 2017. gada 6. decembrī, no http://nra.lv/viedokli/arno-jundze-9/230270-kam-ticet-kam-neticet.htm

Daugavietis, J., & Leiškalne, A. (2017). Kultūrpratības pašnovērtējums un sabiedrības nevienlīdzība. Kultūrpratības jēdziens. No B. Holma (Red.), Latvija: pārskats par tautas attīstību 2015/2016. Dzīves meistarība un informācijpratība (lpp. 64-78). Rīga: LU Sociālo un politisko pētījumu institūts. Iegūts no https://doi.org/10.22364/lvpta.2015.2016

LETA. (2017, novembrī 26). Pārskats: Liela daļa Latvijas iedzīvotāju neiesaistās kultūras norisēs. Iegūts 2017. gada 6. decembrī, no http://www.delfi.lv/a/49484715

Tabuns, A. (2002). Sociology - Latvia. No M. Kaase, V. Sparschuh, & A. Wenninger (Red.) (lpp. 452-466). Berlin. Iegūts no http://nbn-resolving.de/urn:nbn:de:0168-ssoar-281203

Daugavietis, J. (2008). Padomju Latvijas mūzikas socioloģija. LU Raksti, Socioloģija (Socioloģijai Latvijā-40)(736), 52-84. https://www.lu.lv/materiali/apgads/raksti/736.pdf

Daugavietis, J. (2015). Amatiermāksla Latvijā: kopienas attīstība un kultūrpolitika (PhD). Latvijas Universitāte (Promocijas darbs doktora grāda iegūšanai socioloģijā, lietišķās socioloģijas apakšnozarē. Darba vadītājs Dr.soc., prof. Aivars Tabuns), Rīga. Iegūts no https://dspace.lu.lv/dspace/handle/7/5302

European Commission. (2013). Cultural access and participation (Special Eurobarometer No. 399) (lpp. 111). Iegūts no http://ec.europa.eu/commfrontoffice/publicopinion/archives/ebs/ebs_399_en.pdf; T9.lpp.

Eurostat, Persons reading books in the last 12 months by sex and age [cult_pcs_bka]

Last update: 26-02-2016; http://appsso.eurostat.ec.europa.eu/nui/show.do?dataset=cult_pcs_bka&lang=en

Daugavietis, J., & Leiškalne, A. (2017). Kultūrpratības pašnovērtējums un sabiedrības nevienlīdzība. Kultūrpratības jēdziens. No B. Holma (Red.), Latvija: pārskats par tautas attīstību 2015/2016. Dzīves meistarība un informācijpratība (lpp. 64-78). Rīga: LU Sociālo un politisko pētījumu institūts. Iegūts no https://doi.org/10.22364/lvpta.2015.2016; 119.lpp.

Mūriņš, S., Siliņa, D., Klāsons, G., Kovaļenko, M., & Stafecka, A. (2007). Kultūras patēriņš (ziņojums par socioloģiskās aptaujas rezultātiem) (lpp. 66). Rīga: SIA „Analītisko pētījumu un stratēģiju laboratorija”. Iegūts no www.kkf.lv/fails.php?fid=207; 33.lpp.

Baltijas Datu nams. (1998). Kultūra kā sabiedrību integrējošs faktors (lpp. 121). Rīga. Iegūts no http://www.biss.soc.lv/downloads/resources/kultura/kultura1998.pdf; 68.lpp.

Klāsons, G. (2016). Kultūras auditorija latvijā: situācija, procesi, tendences. Latvijas iedzīvotāju aptaujas un statistikas datu analīze. (lpp. 70). Rīga: Culturelab. Iegūts no https://culturelablv.files.wordpress.com/2017/01/kultc5abras-auditorija-latvijc481-2016.pdf; 34.lpp.

Daugavietis, J., & Leiškalne, A. (2017). Kultūrpratības pašnovērtējums un sabiedrības nevienlīdzība. Kultūrpratības jēdziens. No B. Holma (Red.), Latvija: pārskats par tautas attīstību 2015/2016. Dzīves meistarība un informācijpratība (lpp. 64-78). Rīga: LU Sociālo un politisko pētījumu institūts. Iegūts no https://doi.org/10.22364/lvpta.2015.2016; 67.lpp.

Ģimenes bizness Kultūrkapitāla fondā: tēvs dēlam pasūta pētījumu, lai izpētītu, ka tēvam jāfinansē dēls. (2017, jūnijā 7). Iegūts 2017. gada 7. decembrī, no http://jauns.lv/raksts/zinas/241250-gimenes-bizness-kulturkapitala-fonda-tevs-delam-pasuta-petijumu-lai-izpetitu-ka-tevam-jafinanse-dels

Eksperts: daļu kultūras finansējuma varētu novirzīt veselības aprūpei. (2016, oktobrī 8). Iegūts 2017. gada 26. aprīlī, no http://www.delfi.lv/a/47996045