arrow_downwardIeva Dāboliņa / Viedokļi

2010.gada jūnijā Konstantīns Pupurs, par kuru bija daudz lasīts un dzirdēts, reāls un aptaustāms ienāca mazajā istabiņā, ko Latvijas Ordeņu brālība īrēja Rīgas Latviešu biedrības namā. Bija paredzēts cīņubiedru atmiņu vakars par Gunāru Astru, ko organizēja Jānis Rožkalns. Stalts un iznesīgs, līdz pēdējai vīlītei elegants, ar jūtamu akcentu valodā, trauksmainu acu skatienu, ciešu rokas spiedienu un… platu, sirsnīgu bērna smaidu atklātības brīžos – tāds nu izrādījās atmodas laika varonis. Tūkstošiem latviešu tai laikā atstāja Godmaņa kunga un banku izlaupīto zemi, bet viņš tikko kā bija atgriezies uz palikšanu.