Tā nu ir sanācis, ka katru gadu 16.marts tiek gaidīts ar zināmām bažām – vai būs provokācijas, vai Latvijas vārds netiks nomelnots. Pat, ja viss norit gludi, seko savstarpēji pārmetumi – vieni nosoda tos politiķus un valdības pārstāvjus, kuri iet nolikt ziedus pie Brīvības pieminekļa, citi - tos, kuri negāja. Laiks nežēlīgi dara savu darbu, leģiona veterānu skaits kļūst no gada uz gadu mazāks, un nav vairs tālu tā diena, kad šis pasākums pārvērtīsies par dažādi domājošo cilvēku sadursmes vietu.
Kur meklējams nesaskaņu cēlonis?
Būtībā stāsts ir par diviem atšķirīgiem skatījumiem uz vēsturi, kuri šajā dienā saduras nevis konferenču zālē, kurā diskutē vēsturnieki, bet gan pie Brīvības pieminekļa.
Kopš 13.gs. Latvija ir piederīga Rietumu civilizācijai. Tāda tā palika pat cariskajā Krievijā, nemaz nerunājot par Latvijas brīvvalsts periodu. Mums bija kopīgas vērtības, kopīgi sasniegumi un kopīgas nebūšanas. Arī mēs kā daudzas Rietumu valstis 20.gs. 30. gados piedzīvojām demokrātijas nomaiņu ar autoritāru režīmu – mūsu gadījumā Kārļa Ulmaņa izpildījumā. Tomēr režīms nebija represīvs, cilvēka pamattiesības un brīvības tika ievērotas un saimnieciskā iekārta netika mainīta.
Latviju, tāpat kā abas pārējās Baltijas valstis, no Rietumu sabiedrības izrāva padomju okupācija 1940. gadā. Mūsu tālākā vēsture ir atšķirīga no Rietumu vēstures. Pēc neatkarības atjaunošanas mēs atgriezāmies tur, kur bijām - Rietumu civilizācijā. Mūsu vēstures stāsts šajos piecdesmit gados bija izmainījies. Rietumus apdraudēja viens ļaunums – nacistiskā Vācija. Bija viens ienaidnieks, un tas tika uzvarēts. Pēc Otrā pasaules kara Rietumi, vispirms jau pati Vācija, izravēja visu, kas kaut attāli atgādināja nacismu. Baltieši, atšķirībā no Rietumiem, cieta no diviem ļaunumiem.
Latviešu leģiona veterānu dzīves bija salauzis karš. Leģions nebija brīvprātīgs – cilvēkus tajā mobilizēja, un tas bija klajš starptautisko tiesību pārkāpums. Tas, ka leģionāri par galveno ienaidnieku uzskatīja boļševikus, arī ir saprotams – viņi pirmie bija iznīcinājuši neatkarīgo Latviju. Tie, kuri izdzīvoja kaujās, nonāca Sibīrijā, tie kuri izdzīvoja Sibīrijā, bija spiesti pieņemt atstumto stāvokli un tādā palikt līdz pat sirmam vecumam. Un tad nāca neatkarības atjaunošana – pirmo reizi šie cilvēki varēja pateikt to, ko bija vēlējušies pateikt jau sen: „Mēs necīnījāmies par nacismu, mēs tikai gribējām pasargāt Latviju no atkārtotas padomju okupācijas!”. Šis vēstījums vai nu nebija īsti sadzirdēts, vai apzināti tika sagrozīts. Ne velti dažkārt izskan apgalvojumi, ka „daži no viņiem bija uzvilkuši vecās uniformas”. Sak, mēs nekaunamies no savas nacistiskās pagātnes!
Grūti gan noticēt, ka tie, kuri 16. martā skaļi protestē pret it kā Latvijā notiekošo „fašisma atdzimšanu”, paši tam tic. Atdzimt var tikai tas, kas reiz ir pastāvējis. Kamēr vien Latvija bija neatkarīga valsts, tajā nebija vietas cilvēkus nīstošām ideoloģijām.
Mums līdzās ir Krievija, kas izmisīgi aizstāv uzskatu, ka bija tikai viens ļaunums – nacisms. Atsakoties no šī uzstādījuma, Krievija, kā PSRS mantiniece, būtu spiesta uzņemties līdzatbildību Otrā pasaules kara izraisīšanā, līdzdalību Polijas iznīcināšanā, atzīst agresiju pret Somiju, Baltijas valstu okupāciju, komunistiskā režīma noziegumus pret tautām, bet vispirms jau pret pašu krievu tautu. Līdz ar to nacisma sagrāve un Krievijas loma tajā ir padarīta par vēstures mītu, kas tiek rūpīgi sargāts. Šī mīta svinēšanas rituāls 9. maijā pēdējos gados kļuvis īpaši pompozs.
Rezultātā saglabājas spītīga pretstāve. Ja reiz viena okupācijas vara un tās mantinieki drīkst svinēt savus svētkus, turklāt, darīt to zem citas, Latvijai nebūt ne draudzīgas valsts karogiem, tad kādēļ savu piemiņas dienu nevar atzīmēt bijušie leģionāri?
Jautājums paliek – cik ilgi vēl 16. marts paliks „neērtais datums” valsts politiskās dzīves kalendārā? Diemžēl ātrs risinājums, šķiet, nav gaidāms.
Rietumu sabiedrībā šāda problēma nepastāv. Neviena no uzvarētājvalstīm jau sen nesvin nacisma sagrāvi kā pompozus svētkus. 8. maijā cilvēki piemin kara upurus, bet 9. maijā svin Eiropas dienu. Svētkiem paliek Nacionālās dienas – valsts neatkarības pasludināšanas svētki, mums vēl ir Lāčplēša diena, kad pieminām visus, kuri cīnījās par Latviju.
Konfrontācija izzudīs tad, kad arī Latvijas sabiedrība 8. maijā pieminēs visus Otrā pasaules kara upurus, bet 9. maijā svinēs Eiropas dienu. Savukārt 11. novembrī godāsim tos, kuri izcīnīja un nosargāja valsti, kurā mums ir laime dzīvot. Cik lieli nopelni tajā bijusi dažādās armijās karojošiem Latvijas dēliem - tas lai paliek vēstures tiesai.
Autors: Biznesa augstskolas Turība profesors, Dr.hist. Guntis Zemītis
