«Pie mums prezidentus no bērna kājas neaudzina,» izteicās kāds labs Valda Zatlera paziņa, «un Latvijā nav arī prezidenta kursu. Tāpēc nevajag pārmest Valdim neprasmi iekļauties kaut kādos iedomātos rāmjos, kurus radījuši tie, kuri nekad nebūs prezidenti.» Paziņa, kurš negribēja, lai viņu publisko, vēl piebilda, ka tas uzvalciņš, kurā prezidentu mēģināja iestūķēt viņa izvirzītāji, ir izrādījies par šauru un par neērtu.
«Valdis ir spītīgs, viņš negrib tērpties tajās drānās, ko viņam kāds uzspiež,» teic paziņa, acīmredzot domādams ko citu, nevis kreklu vai mēteli. Taču arī spītīgi cilvēki reizēm pakļaujas spiedienam. Arī to atzina cilvēks, kurš labi pazīst Valdi Zatleru.
Patriotisma vadīts
Sestdienas vakarā, tālrādē lasot paziņojumu Latvijas tautai, prezidents Zatlers izskatījās noguris un sanervozējies. Protams, nav joka lieta: pirms tam divas saspringtas darba dienas Polijā, tikšanās ar ASV prezidentu Obamu, pa vadiem uzzināti Latvijas jaunumi, uz kuriem katrā ziņā jāreaģē... Šoreiz pretēji četrus gadus ieturētajam diplomātiski samiernieciskajam uzvedības kodam pienāca gals: Valdis Zatlers saņēmās un izdarīja kaut ko sev neraksturīgu – apgrieza visu ar kājām gaisā, ierosinot atlaist Saeimu. Neviens neko tādu nebija gaidījis. Kaut arī viņa paša šaubas par šādu rīcību, iespējams, bija lielas, tiklīdz viņš pieņēma lēmumu, viņš no tā vairs neatkāpās. Valda Zatlera spītīgo nepiekāpību kā vienu no raksturīgākajām īpašībām apliecina arī viņa draugi. Tā, piemēram, Ojārs Rubenis, Nacionālā teātra direktors, teic: «Valdis nekad neatkāpjas no saviem pieņemtajiem lēmumiem. Jā, viņam ir padomnieki, taču tiem, man vismaz šķiet, nav īpaši liela loma viņa izšķirīgajos brīžos.»
Vēsturisko lēmumu par Saeimas atlaišanu tomēr palīdzēja pieņemt Stratēģiskās analīzes komisijas vadītājs Roberts Ķīlis, kurš uzskatīja: «Kad viens varas atzars, likumdevējs, pārņem otra varas atzara, tiesu varas, kompetenci, tad ir jāiet šo konfliktu izšķirt pie varas turētāja – tautas.» Politikas vērotāji gan uzskata, ka prezidentam, rosinot Saeimas atlaišanu, vajadzēja uzsvaru likt nevis uz «trīs oligarhu», bet gan uz Saeimas un valdības nespēju (nevēlēšanos) virzīt Latviju pa attīstības ceļu. Taču prezidenta emocionāli svārstīgajā situācijā vienu svaru kausu uz leju nospieda Ķīļa arguments par likumdevēja un tiesu varas konfliktu.
Taču ne mazums ir cilvēku, kuri uzskata, ka izšķirīgajam lēmumam savu maigo roku ir pielikusi arī Valda Zatlera dzīvesbiedre Lilita, kas gan pēdējos divus (vai pat trīs) gadus ir turējusies gaumīgā ēnā. Maz ticams, ka Lilita, būdama gudra sieviete, šā jautājuma sakarā nebūtu dalījusies domās ar Valdi. Viņa sens draugs, tagad sabiedriskais darbinieks Jānis Krūmiņš piebilst: «Valdis skatās pār plecu uz Lilitu. Tas nav ne labi, ne slikti, tas vienkārši tā ir.» Citi vērotāji uzskata, ka Valdis Zatlers, kas savā jomā bija izcils ķirurgs, tieši Lilitas iespaidots, piekrita balotēties uz Valsts prezidenta amatu. Pats gan viņš to akcentēja kā vēlmi pieņemt izaicinājumu.
Ojārs Rubenis, vērtējot Zatlera piekrišanu kļūt par prezidentu pirms četriem gadiem, teic: «Tas, ka Valdis uzņēmās šo pienākumu, mani pārsteidza. Mainīt ķirurga amatu pret prezidenta amatu – tas nav vienkārši. Tā var pazaudēt ķirurga iemaņas.» Kāpēc tad Zatlers tomēr piekrita? «Uzskatu, ka viņš to darīja, patriotisma vadīts,» atbild Ojārs Rubenis.
Zelta galva
70. gados Valdis Zatlers, protams, nesapņoja par valstsvīra darbu. Viņš bija gandrīz teicamnieks, spēlēja bungas to laiku populārajā grupā Mazie brāļi, kur dziedāja arī Varis Vētra – viņi abi mācījās vienā klasē. Stāsta, ka Valdis iemācījies lasīt trīs gadu vecumā, bet skolā izcēlies ar patstāvīgiem spriedumiem. Valdis neesot ielaidies konfliktos, mēģinādams visus asumus nokārtot ar prātīgumu un mieru un atrast iespēju, kā atrisināt konkrēto problēmu. Valdis klasē bija garākais, un vecāko klašu puikas parasti nākuši meklēt kašķi tieši pie Valda, domādami, ka viņš ir vecāks.
Valdis Zatlers bija tik talantīgs ķirurgs, ka jau pēc Medicīnas institūta pirmā kursa beigšanas sāka operēt. Ārstu biedrības prezidents Pēteris Apinis stāsta, kāds iespaids radies, kad viņš ieraudzīja Valdi Zatleru operējot: «Viņš strādāja kā Dievs. Viņa labās valodu prasmes dēļ uz slimnīcu brauca ārzemju rezidenti, lai no viņa mācītos. Valdis ne par ko citu nedomāja – tikai par operācijām. Viņš burtiski atteicās no reālās dzīves, viņš bija medicīnas guru.»
Valdis Zatlers bija viens no tiem, kas dibināja Latvijas Ārstu biedrību (LĀB). «Viņš bija biedrības dibināšanas vilcējspēks, viņš strādāja bezbailīgi, ar ķirurga taisnprātību,» tā Apinis. Zatlers arī iestājās Latvijas Tautas frontē, un viņu ievēlēja domē. Kolēģi viņu atceras kā dedzīgu Tautas frontes ideju aizstāvi.
1994. gadā Valdis Zatlers kļuva par Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcas vadītāju, nomainot ķirurgu Viktoru Kalnbērzu. Viņa kolēģi atzīst: Zatlers bija gan izcils ārsts, gan izcils administrators. Viktors Kalnbērzs vienā no savām grāmatām raksta: «Ir dažādi ķirurgi. Vieniem ir zelta galva un svina rokas, tādiem nevajadzētu strādāt. Citiem ir zelta rokas un svina galva, tādu ir diezgan daudz. Tikai dažiem ir abi – gan zelta galva, gan rokas.» Daudzi uzskata, ka tas ir teikts par Zatleru.
Bez spozmes un harismas
Viedokļi par to, vai Valdim Zatleram vajadzēja kļūt par Valsts prezidentu, atšķiras. Pēc augstprātības piestrāvotā Vairas VīķesFreibergas uznāciena, kas vainagojās ar personības kultam raksturīgiem ziedu paklājiem un slavināšanas odām, Zatlers uz prezidentālās skatuves parādījās kā apmulsis lauku puisis, kuru turklāt pieķēruši zogam zemenes. Diezgan ilgs laiks pagāja, līdz viņš nomainīja ne tikai matu sasuku, bet arī uzvedības atslēgu. Pirmais lielais eksāmens bija «lietussargu revolucionāru» uzruna Doma laukumā, taču šo eksāmenu viņš nolika diezgan viduvēji, un tikai tāpēc, ka vēl nebija vajadzīgā rūdījuma. Iespējams, ka bija kāds padomdevējs, kurš mudināja Zatleru uzstāties tajā reizē. Bet tas bija slikts padomdevējs: uzreiz varēja saprast, ka nekas labs no šīs uzrunas nav gaidāms.
Prezidenta varas garšu Valdis Zatlers sajuta pēc liktenīgā 13. janvāra, izvirzot Saeimai prasības, kuras tai jāizpilda trīs mēnešu laikā, citādi – galva nost. Tā bija pirmā reize, kad no prezidenta mutes izskanēja konkrēts brīdinājums par draudošajām sekām. Daļa deputātu bija sašutuši, daļa diplomātiski klusēja. Taču reakciju uz 13. janvāra notikumiem pieprasīja, kā saka, spiediens no ārpuses, kamēr no Zatlera gaidīja paša iniciatīvu daudzos jautājumos, turklāt – lai tie būtu risināti skaidri latviskās pozīcijās, domājot par nacionālas valsts attīstības mērķiem. Tādas cerības un gaidas bija pamatotas, ņemot vērā viņa nacionālos uzskatus un darbību Tautas frontē.
Kamēr vienus «pārsteidza un gandarīja tas, cik intensīvi ar sevi ir strādājis Zatlers, lai kļūtu par reprezentatīvu personu» (Ojārs Rubenis), kamēr otri uzskatīja, ka «Zatlers nav intelekta gigants, tomēr godīgi mācījās četrus gadus, viņš nav ne Havels, ne Meri, taču labi izpildījās sev atvēlētajos rāmjos» (Jānis Krūmiņš), tikmēr citi sprieda, ka tieši nākamie četri gadi varētu būt tie labākie, jo tagad prezidents «zina un saprot, kas būtu jādara» (Jānis Krūmiņš). Šim uzskatam pievienojas arī Pēteris Apinis, teikdams, ka «pēdējie divi gadi Valda Zatlera prezidentūrā bija izcili». Šķiet, tāda savpatna prezidentālā neprofesionalitāte bija spēcīgākais Zatlera trumpis viņa četru gadu darbībā: viņš varēja to izmantot daudzu jaunu un nešaubīgi vajadzīgu ierosmju realizēšanā. Taču tā nenotika. Acīmredzot prezidenta apkārtnē nebija neviena cilvēka, kas stimulētu šādas aktivitātes. Tāpēc viss faktiski palika tāpat kā sākumā, jo «pietrūka spozmes un harismas, nebija īpašu problēmu, bet nebija arī īpašu sasniegumu» (Jānis Krūmiņš). Krūmiņam oponē tie, kuri pārzina četros gados paveikto: Zatlers savas prezidentūras laikā Saeimai otrreizējai caurskatīšanai iesniedzis 12 likumu, ierosinājis 13 likumprojektu, devies vismaz 68 ārvalstu vizītēs, sevišķi izceļot vizīti Maskavā. Zatlera iniciatīva ir triju Baltijas valstu saviļņojošā akcija Sirdspuksti Baltijai, lekciju cikls Pasaules līderu lasījumi Latvijas Universitātē, patrona loma projektā Iespējamā misija, piedalīšanās Lielajās talkās un citas aktivitātes. Daudzi Zatleru dēvē par tautas prezidentu. Acīmredzot tādēļ, ka viņš uzsvaru licis uz braucieniem pa valsti, lai tiktos ar cilvēkiem, turklāt viņam absolūti nepiemīt tā augstprātība, ar kuru izcēlās iepriekšējā prezidente.
Demontāžas vēl nav
Valda Zatlera lēmums rosināt Saeimas atlaišanu vēl krasāk sadalīja cilvēkus viņa atbalstītājos un noliedzējos. «Manī ir viegla neticība Zatlera teiktajam. Viņš varēja sākt cīņu ar «oligarhiem» nevis trīs dienas pirms prezidenta vēlēšanām, bet gan gadu pēc savas ievēlēšanas,» tā Jānis Krūmiņš. «Neanalizējot to, kas notiks tālāk, varu pateikt, ka tā bija liela drosme – atlaist parlamentu. Zatlers rīkojās kā godavīrs,» uzskata Ojārs Rubenis. «Kopš sestdienas es vairs nesaprotu, kas notiek valstī. Tā, manuprāt, bija bezatbildīga rīcība, uz ko prezidentu piespieda Roberts Ķīlis,» tā savukārt domā Pēteris Apinis.
Prezidenta lēmums attiecībā uz Saeimu lielākoties tiek vērtēts kā vēsturisks, taču nereti pavīd arī doma, ka tik mazai valstij kā Latvija prezidents vispār nav vajadzīgs. «Ja Valdis Zatlers gribētu būt patiešām izcils valstsvīrs, viņš ierosinātu demontēt prezidenta institūciju. Atcerēsimies, cik labi savulaik iztika Augstākās padomes priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs, reprezentēdams savu valsti tad, kad tā tikko sāka atjaunoties – 1990., 1991. gadā. Nevajadzēja nekādus prezidentus,» domā Jānis Krūmiņš.
Kamēr demontāža vēl nav ierosināta, mums atliks sadzīvot ar pusatlaistu Saeimu un tās ievēlētu Valsts prezidentu, kurš, cerams, nebūs vien pusprezidents. Tam, kas sēdīsies augstajā krēslā, nāksies pierādīt savu prezidentālo pilnību.
