«Dome man ir uzteikusi darbu, un pēdējā darbadiena Vaiņodes internātpamatskolā ir 28. jūnijs,» stāsta skolas direktors Reinis Ulberts. Viņš ir bijis skolas vadībā kopš 2002. gada, pirms tam – mūzikas skolotājs. Izaudzināti un dzīvē palaisti simtiem bērnu. Nu Ulberta kungs jūtas lieks, un tā ir pazemojoša sajūta. Kā sentimentāli mēdz teikt – «mūžs ir atdots skolai». Bet tagad viņa mūžs vairs nevienam nav vajadzīgs. Jo svarīgāki ir sausi skaitļi, audzināšanas teorijas, kas ne ar ko nav pamatotas, un jaunmodīgi, vāji izprotami, «kompetencēs» balstīti izglītošanas virzieni.
2017. gadā valdība pieņēma lēmumu, kas paredzēja atteikties no internātskolām. Tur mācījās un daudzviet joprojām mācās bērni no problemātiskām ģimenēm, un internātskola viņiem vienmēr bijusi kā sala, kur paglābties no vecāku nemīlestības, alkoholisma, uzspiestas vai pašradītas nabadzības, vientulības un vardarbības. Bet izglītības un audzināšanas gudrinieki savā sirdsmīlībā izlēma, ka šie bērni ne ar ko neatšķiras no pārējiem bērniem, bet «bērnu ievietošana internātskolā pēc to sociālā stāvokļa veicina segregāciju un šo bērnu atstumtību». Protams, ka «šie bērni» no «tiem bērniem» ne ar ko neatšķiras: visi ilgojas pēc mīlestības un mājām. Bet «šiem bērniem» - neatkarīgi no viņu vēlmes - nav nedz mīlestības, nedz māju.
Ja visiem tiks atņemta internātskola - nereti viņu vienīgās mājas -, diez vai ministrijās atrastos tik daudz ierēdņu, kas sirdsšķīsti piekristu paņemt audzināšanā vismaz vienu no bērniem, kuri nākuši no internātskolas. Turklāt Izglītības ministrija neslēpj, ka, iespējams, «parastajās» skolās nepietiks atbalsta personāla «šiem bērniem», kuri, izrādās, ir tādi paši kā «tie bērni»... Bet viss būtu tik vienkārši, kā teica direktors: «Bērni sanāk vienkop, atliek tikai strādāt.»
Vaiņodes internātpamatskolā šobrīd mācās (mācījās) 60 bērnu. Direktors Ulberts atceras: pērn, kad paklīda informācija par skolas likvidēšanu, daudzi devās prom uz citām skolām. Bet tikpat daudziem arī nebija, kurp doties. Direktors vēl cer, ka uz skolu atbrauks tiesībsargs Juris Jansons, lai paskatītos, kas un kā īsti notiek. Taču Ulberta kungs nedomā, ka varētu jelkas mainīties: skolu ir nolemts iznīcināt. Tāpat kā daudzas citas. Vēl šogad tiek slēgta Aglonas, Biržu, Liepnas, Mālpils internātskola...
Plānprātība slēpjas ne tikai tajā apstāklī, ka bērniem nav īsti, kur palikt, bet arī tajā, ka gandrīz visas skolas pirms salīdzinoši neilga laika tikušas renovētas, siltinātas un visādi citādi sapostas. Tā, piemēram, Vaiņodes skolas siltināšana pirms dažiem gadiem izmaksāja vairāk nekā 202 000 eiro, savukārt internāta ēkas siltināšana - vairāk nekā 160 000 eiro. Ēkas ir pašvaldības īpašums, un diez vai tās spēs ieinteresēt kādus nomniekus. Tāpat bez nomnieku intereses, kaut arī atrodas visai labā tehniskā stāvoklī, palikusi Skrundas arodvidusskolas tukšā ēka, kas atrodas Valsts nekustamo īpašumu (VNĪ) pārvaldīšanā. Tikušas rīkotas septiņas izsoles, nākamā paredzēta vasarā. Patlaban VNĪ valdījumā ir 14 kādreizējo skolu un mācību iestāžu ēkas Rīgā un citviet. Bet kam gan būtu vajadzīgas bijušo skolu ēkas, kuras nav piemērojamas citiem mērķiem, kā vien mācību iestāžu izvietošanai?
Valsts (mūsu nodokļu) naudas izniekošana turpina zelt un plaukt. Bet kuru gan tas var ieinteresēt? Ierēdņu simti, kas spieto ministrijās, taču trekni jāpaēdina, vai ne? Tas, ka nesen renovētās, valstij piederīgās ēkas ir jāapsaimnieko arī tad, ja tās neviens neapdzīvo, arī maz kuru interesē. Tas, ka, iznīcinot skolu, top iznīcināta arī katra pagasta kultūras sala (varbūt pat vienīgā!), līdz ar to padzenot no turienes vēl pārpalikušos iedzīvotājus, tāpat nevienu neinteresē.
Pašvaldības šaubās, vai pietiks resursu, lai nodrošinātu internātskolu bērnu iekļaušanu parastajās skolās, bet ir pilnīgi skaidrs, ka iekļaujošā izglītība raksturīga valstīm ar augstu labklājības līmeni, savukārt Latvijā nav pat tik daudz resursu, lai nolīgtu atbalsta personālu...
Reizēm šķiet, ka tādi cilvēki kā Reinis Ulberts patiešām ir strādājuši veltīgi: viss viņu darbs tiek sagrauts. Bet vai tad tas spēj aizkustināt to cilvēku sirdis, kuriem citu rūpju nav, tik vien kā ar dziļi pārdomātu reformu palīdzību celt valsts un cilvēku labklājību? Nu, labi, būsim precīzi: dažu cilvēku labklājību.
