«Vajadzētu kādu aplikāciju, kur būtu iespējams noskaidrot, kurā partijā konkrētajā mirklī atrodas Judins un Loskutovs,» ironizē kāds sociālo tīklu lietotājs.
Pirms dažām dienām Saeimas deputāti Aleksejs Loskutovs un Andrejs Judins, kas savulaik bija Vienotības partijnieki, bet kopš pērnās vasaras - Kustības PAR biedri, paziņoja, ka izstājas no paristiem. Šādu staigāšanu Judins izskaidroja ar to, ka parpartijas vadība pieprasījusi viņiem (pieciem pārbēdzējiem no Vienotības) izstāties no attiecīgās frakcijas, jo, raugi, sēdēt uz diviem krēsliem neesot ne ērti, ne pieklājīgi. Ai, nē, nodomāja Judins un Loskutovs, dziļi sirdī saprazdami, ka mīl dzimto Vienotību, jo tai tomēr augstāks reitings par jaundarināto politveidojumu Kustība PAR: 1,4% nevar ne salīdzināt ar... Vienotības knapajiem pieciem procentiem. Tomēr, kā smejies, rudenī iekļūt Saeimā no Vienotības ir teju četras reizes lielāka iespēja nekā no paristiem...
Savukārt Lolita Čigāne un Ints Dālderis vēl nav spēruši liktenīgo soli, izstājoties no partijas Kustība PAR. Viņi turpinās stutēt Saeimas Vienotības frakciju, bet līdztekus dziedās arī paristu korī. Nu īsteni domspējīgi un pašaizliedzīgi. Proti, svarīga ir politisko spēku konsolidācija, «īpaši pašreizējā situācijā vēl vairāk sadalīties nebūtu pareizi», uzskata politiskais tālredzis un taisnmuguris Andrejs Judins. Savu pašverdiktu nav pieņēmusi vienīgi Viņķeļu Ilzīte, jo jāklausās lekcijas Amerikas augstskolās, viņai nav vaļas lēkāt no vienas partijas otrā un atpakaļ. Viņai tomēr jābūt konsekventai kā līmlentei: ja pielipusi vienam politspēkam, tad nekādas atlipšanas vairs nebūs. Turklāt vēl paristu vadība lēma, ka Saeimas vēlēšanās viņi nestartēs kopā ar Vienotību, bet meklēs kopsaucējus ar partijām Izaugsme, Progresīvie un Latvijas attīstībai. Skaudekļi gan nekrietni izteicās, ka, saskaitot nulles, tikai nulle vien sanāk, bet politikas atvēsinātie vērotāji, kam galvā nav ideoloģiska putra, mierīgi iebilduši: ja pieliks klāt mauzeristu konservatīvo partiju, tad viss sanāks uz ūsiņu - karsta sirds un tīras rokas esot čekis... piedošanu, pretkorupcijas cīnītāju galvenie trumpji.
Bet tas, ka pretkorupcijas sauklis, kuru savulaik aizņēma Vienotība, kļūs par galveno brēkuli jaunās Saeimas dzimšanā, arī ir skaidrs. Ko gan vēl piemērotāku izgudrot? Ne tik drīz aizmirsīsies nedienas ar lielbaņķieri Rimšēviču, pār kuru gulst korupcijas ēna, ne tik ātri atnāks citas ziepes, kas aizziepēs jau esošās ar ABLV Bank. Tātad to visu var izmantot kā priekšvēlēšanu paklājiņu, lai tīrām kājiņām ieietu Saeimā. Tikai nevajadzētu aizmirst, ka visi gājieni jāsaskaņo ne tikai ar eirobriseles valdniekiem, bet arī aizjūras partneriem, jo mums te, uz vietas, atļauts tikai sašutumā paklukstēt, turklāt - tikai aizgaldā. Raugi, Eiropas Centrālā banka ir paziņojusi, ka ABLV Bank tiks likvidēta un tās glābšana nav sabiedrības interesēs. Par nožēlu neviens nemanīja, ka par bankas glābšanu (vai neglābšanu) būtu aptaujāta visa sabiedrība, bet ko «centrālajiem» padarīsi, ja pat mūsu varenās FKTK vadītājs Pēteris Putniņš paziņoja, ka «no mums nekādi lēmumi nav atkarīgi». Ja nav, tad, piedodiet, kāda dārzeņa pēc jūs uzturat to savu kantori? Varbūt krēslu pulēšanas vietā laiks sākt strādāt kādu sabiedriski derīgu darbu?
Pretkorupcijas sauklis nemainīgi populārs ir arī šobrīd. Ak, nē, nevajag uzreiz sacerēties, ka partijnieki domā par valsti no rīta gaiļiem līdz vakara dusai, tādi brīnumi pagaidām nenotiek. Taču partiju celsmei un augsmei visas iespējas labas. Lūk, Lolita Čigāne tviterā kvēli raksta: «Palieku Saeimas Vienotības frakcijā un Eiropas lietu komisijas vadībā. Mūsu valsts saņēmusi triecienu, ikvienam, kas var, jāpiedalās risināšanā.» Vai palikšanai Vienotības frakcijā un Eiropas lietu komisijas vadībā ir kāds sakars ar «triecienu pa valsti»? Bet par «piedalīšanos risināšanā», tur jau nav šaubu: pat Šveiks savulaik teicis - kad valstij grūti laiki, katram kroplim jāiet palīgā.
Vēlētāji var slēgt derības par Vienotības piecīšu staigulību no partijas uz partiju - vismaz aizdzīs garlaicību. Daudz neproduktīvāk ir pieņemt šo politisko muļķošanos kā rūpes par valsti un tās iedzīvotājiem. Tā patiesībā ir banku un politiskās krīzes izmantošana savās merkantilajās interesēs, un tas izskatās līdz tizlumam neveikli.
