«No vilka audzināta cilvēka ne vienmēr izaugs Romuls un Rems, kas izveidos Romu, jo var notikt kaut kas pilnīgi cits – cilvēks var nekļūt par cilvēku,» smalkās alegorijās ietērptu, Krievijas vēstnieks Jevgeņijs Lukjanovs pauž savas valsts (un acīmredzami arī savu personīgo) attieksmi pret LR Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) virzīto izglītības reformu, kurā paredzēts, ka pārejai uz mācībām vidusskolās tikai latviešu valodā mazākumtautību izglītības iestādēs jābūt pabeigtai 2021./2022. mācību gadā.
Protams, ir daudz problēmu, kas jāatrisina līdz noteiktajam laikam, taču tās ir Latvijas Republikas problēmas, kuras tā arī risinās, un nevienas valsts vēstniekam - tostarp arī Krievijas - nav nekādu tiesību jaukties LR iekšējās lietās. Pat tādos gadījumos nav tiesību, ja konkrētajam biedram šķiet, ka daži viņa tautieši - gan jauši, gan nejauši te nokļuvušie - nedod dies, kaut kādu iemeslu dēļ var nekļūt par cilvēkiem.
Ar selektīvu atmiņu sirgstošais vēstnieks nemēģina analizēt savas (savas!) valsts situāciju dažādu minoritāšu tiesību apspiešanā un valodu iznīcināšanā, bet uzreiz ķeras klāt nacionālas valsts - Latvijas - valodas situācijai, kuru jau vismaz pirms 25 gadiem vajadzēja sakārtot valsts valodas nostiprināšanas virzienā. Taču mūsu politiķi, aizsegušies ar dažādiem ieganstiem, to nedarīja. Vēl vairāk - vairums pakļāvās ietekmēm, tostarp no ārpuses ievazātām. 1999. gadā Saeima pieņēma Valsts valodas likumu, kuru kritizēja EDSO, jo tas esot bijis pārāk stingrs pret sveštautiskajiem valodas vārguļiem. Prezidente Vaira Vīķe-Freiberga, būdama paklausīga ārvalstu viedajiem padomdevējiem, nosūtīja atpakaļ Saeimai otrreizējai caurskatīšanai likuma sākotnējo variantu. Pateicoties Vīķei-Freibergai, likums tika krietni mīkstināts.
Šodien augsti titulētās ekspertes attieksme pret valodas jautājumu nav mainījusies. Reforma, kas paredz turpmāk mācības visās vidusskolās nodrošināt tikai valsts valodā, ir pirmsvēlēšanu iespaidā tapusi ideja, jo partijas bez jēdzīgām programmām un platformas mākslīgi meklē, par ko iestāties - ko tādu, kas ir emocionāli svarīgs: tāda ir eksprezidentes atbilde uz kāda krievu portāla jautājumu par mācībvalodu skolās. Noskaņa līdzīga Krievijas vēstnieka prātulām par beidzot sagaidīto pāreju uz valsts valodu mācību iestādēs - izrādās, pāreja uz latviešu valodu, pēc prezidentes domām, ir tikai «priekšvēlēšanu iespaidā tapusi ideja». Kā tad, kurš tad pievērsīs uzmanību kaut kādiem politiskajiem niekiem. Lukjanovs sirsnīgi papildina Vīķi-Freibergu, teikdams: «Katram cilvēkam ir tiesības iegūt izglītību savā dzimtajā valodā, bet, ja cilvēkam cenšas liegt šādas iespējas, tā ir vardarbīga asimilācija.»
Cik tautas ir vardarbīgi asimilētas Krievijā, un cik valodas pazudušas Krievijas asimilācijas katlā? Kā ir, biedri Lukjanov? Ērtāk ir runāt par vardarbīgu asimilāciju Latvijā? Vēstnieka lielimpēriskās ambīcijas atbalsta vietējie krievvalodīgie mediji. Portāls vesti.lv, kas regulāri tulko krieviski manus komentārus, kas publicēti laikrakstā Neatkarīgā, protams, nebija palaidis garām manis teikto tviterkontā, kur Kremļa sūtnim aizrādīju jaukšanos svešas valsts iekšējās lietās. Sekoja gānīšanās par visu latvisko, bet tas portālā vesti.lv nav nekas īpašs - lumpenproletariātam ir savs izpausmes veids. Izcēlās vienīgi kāds «вова - спаситель мира от фашистской угрозы» (vova - pasaules glābējs no fašistiskajiem draudiem), kurš savā komentārā rosināja mani «nošaut vai pakārt - nav nekādas starpības».
Interesanti, ko uz to teiks Drošības policija, jo tai tika aizsūtīts attiecīgs iesniegums. Visdrīzāk jau neteiks neko vai atrakstīsies. Jo pie mums tā ir pieņemts - neteikt neko. Tā mierīgāk. Mūsu politiskie dižgari klusē kā zemi saēdušies, kad Krievijas vēstnieks norāda, kā rīkoties Izglītības ministrijai, mūsu Ārlietu ministrija čurn stūrītī, kad Saskaņas līderis brauc uz Ameriku un taisa savu ārpolitiku, žēlojoties senatoram par to, ka te dara pāri krieviski runājošajai «minoritātei».
Ir diezgan smieklīgi gaidīt no mūsu drošuļiem kādu pretsparu piektās kolonnas aktivitātēm, kas tikai pastiprināsies Latvijas simtgades gaidās. Bet varbūt tomēr?... Reizēm šķiet, ka neviens koncerts vai pasākums nebūs tik nozīmīga dāvana Latvijas simtgadei kā latvieša muguras iztaisnošana.
