«Bērniņiem patīk dzīvnieciņi,» ar asarainu aizkustinājumu stāsta dzīvnieku cirka aizstāvji, un viņiem ir taisnība: kam tad nepatīk dzīvnieciņi? Tikai nejūtīgiem robotiem nepatīk. Protams, dzīvas radības ir interesants apskates objekts, tikai diez vai cirks, kurā tiek rādīti iebiedēti, samocīti dzīvnieki, būs labākais bērnu audzinātājs, lai viņos iedēstītu līdzjūtību un mīlestību uz dzīvo dabu.
Mana vienīgā tikšanās ar šo izklaides veidu bija bērnībā, kad tēvs aizveda mani uz cirku. Tur pirmajā izrādes daļā redzēju liliputus, otrajā - tīģerus. Abas daļas bija vienlīdz nožēlojamas, jo abās ņirgājās - gan par mazajiem cilvēkiem, gan par dzīvniekiem. Liliputi lēkāja bez pātagu izmantošanas, tīģeri - ar. Bet bija skaidri redzams, ka tīģeri nevēlas lēkt cauri degošiem riņķiem. Par liliputiem nezinu. Bet laimīgi viņi neizskatījās. Pateicu tēvam, ka uz cirku neiešu vairs nekad.
Mana negatīvā attieksme pret dzīvnieku cirku izauga no pieredzes, pārveidojoties par pozitīvu attieksmi pret dzīvniekiem vispār. Pēc daudziem gadiem pasaules dzīvnieku aizstāvju aktivitātes bija tiktāl aktualizējušas, ka 2015. gadā Pārtikas un veterinārais dienests (PVD) ierosināja aizliegt savvaļas dzīvnieku izmantošanu cirkā. Šis priekšlikums beidzot nonāca arī Saeimā. Tostarp astoņpadsmit ES valstīs jau ir aizliegta vai nopietni ierobežota savvaļas dzīvnieku dresūra un izmantošana cirka izrādēs un citos šovos. Tas ir tik vienkārši: savvaļas dzīvnieki nav piemēroti dzīvot nebrīvē, viņi cieš šajā situācijā, cieš no tā, ka viņus dresē, cieš no tā, ka spiež dzīvot šaurībā... Viņu dzīve cirkā ir izkropļota un nožēlojama, un tas notiek tikai tāpēc, ka «radības kronim» tā gribas.
9. martā Saeima konceptuāli atbalstīja aizliegumu cirka izrādēs izmantot savvaļas dzīvniekus, grozījumus Dzīvnieku aizsardzības likumā nodeva komisijām, tātad gaidāms arī Saeimas balsojums par šiem likuma grozījumiem. It kā viss skaidrs, jo veselais saprāts diktē: dzīvnieku mocīšana cirkā jāizbeidz. Tomēr patversmes Dzīvnieku draugs direktore Solvita Vība uzskata, ka situācija nav tik vienkārša: «Ir sajūta, ka deputāti vēlas sākt diskusiju par jaunu. Bet mēs esam diskutējuši jau divus gadus! Un diskusija tagad notiek nevis ar argumentiem, bet gan līmenī «bērniem patīk». Latvijā nav neviena dresējama cirka dzīvnieka, pie mums brauc ar viesizrādēm - lielākoties no Krievijas un Baltkrievijas. Mūs ir pārņēmuši ceļojošie cirki, kas vasarās izvietojas pie lielveikaliem. Dzīvnieki tiek turēti drausmīgos apstākļos. Kad būs balsojums Saeimā, mēs atkal skaitīsim balsis, un, ja to nepietiks, tad nopūtīsimies un no jauna sāksim cīņu par dzīvnieku tiesībām.» Solvitas Vības bažas apstiprinājās: aizvakar Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisija neatbalstīja grozījumus Dzīvnieku aizsardzības likumā, kas paredz savvaļas dzīvnieku izmantošanas aizliegumu cirka izrādēs. Tas bija tumsonības apliecinājums, kārtējā neizlēmība vai lobijs?
Savvaļas dzīvnieku - ziloņu, lauvu un tīģeru - izmantošana gan stacionārajos cirkos, gan ceļojošajos balagānos atspoguļo novecojušu viedokli par dzīvniekiem, bet tiem ir tieši tādi paši ģenētiskie parametri kā to sugas brāļiem, kas dzīvo savvaļā. Cirkos ieslodzītajiem dzīvniekiem ir tādi paši instinkti un vajadzības kā viņu sugas brāļiem, kas dzīvo brīvībā. Bet nav nekādu iespēju, lai apmierinātu šo dzīvnieku sociālās un fiziskās vajadzības. Ir tikai dresūra - vairāk vai mazāk nežēlīga - un mūžīgs ieslodzījums.
Protams, ir vēl neizcīnīta cīņa pret kažokzvēru audzētavām, kas ir bezjēdzīgas nežēlības koncentrāts, ir cilvēku vispārējas vienaldzības un bezatbildības aptumsumi - tik bieži, ka cilvēcības saule pazūd. «Tad, kad Saeimā bija balsojums par kažokzvēru audzēšanu, tad sapratu: runa bija par biznesu... Likumdevējs pateica, ka bizness ir svarīgāks par visu. Bet ko mēs liekam svaru kausos savvaļas dzīvnieku cirka gadījumā? Vienā svaru kausā ir dzīvnieku ciešanas un cietsirdība pret viņiem, otrā - tas, ka ciešanu vairs nav,» spriež Solvita Vība.
Argumenti «bērniņiem patīk» un «dzīvnieku cirks ir latviešu kultūras tradīcija» augsti attīstītā, humānā sabiedrībā vairs nekotējas. Jautājums ir tikai tāds: vai vēlamies būt augsti attīstīta un humāna sabiedrība vai palikt viduslaiku balagāntumsoņu līmenī?
