Pieņemu, ka imigrantu kārtējais grautiņš Stokholmas rietumu rajonā Rinkebī uzšķīlies tikai no tā, ka ir ziema.
Riebīga, auksta ziema. Vienam nepatika, ka Stokholma neatrodas Taizemes kūrortu platuma grādos, viņš par to pasūdzējās kādam nelaimes biedram, abi nolēma savaņģot vēl pārdesmit siltummīļus un biku pakurināt automašīnas, lai, kā mēdz teikt, pasildītu rociņas. Un tās, nerātneles, vēl pastiepās uz veikalu demolēšanu un izlaupīšanu. Taču Zviedrijas likumsargi, pieraduši pie imigrantu aušībām, tikai noplātīja rokas: nu, tas notiek bieži, ko lai dara, mums žēl... Sak, ko tu padarīsi «izciliem mūziķiem, arhitektiem, zinātniekiem un biznesa līderiem», citējot mūsu slaveno velkamistu vēstuli.
Līdz grautiņiem Latvijā vēl neesam izauguši, un droši vien tāpēc, ka nabaga imigranti te nejūtas gluži labi, neiedzīvojas, sagaida pabalsta piešķīrumu un aizlasās uz citām zemēm. Latvijā šobrīd palikuši vien kādi pieci «patvēruma meklētāji». Un piecatā diez vai pat automašīnu var apgāzt... Par šo nožēlojamo skaitli mūs informēja biedrības Patvērums Drošā māja vadītāja Sandra Zalcmane. Izrādās, ka «patvēruma meklētāju» lielākā problēma esot tā, ka viņi neko nezina par mūsu valsti, turklāt trīs mēnešu esot par maz, lai sagatavotos patstāvīgai dzīvei. Bet trakākais, raugi, esot skarbais klimats - nu, tīrā Arktika, trūkst tikai leduslāču. Te nu mūsu migrantu gaume saplūst ar Zviedrijas migrantu vēlmēm: gribas taču to tropu siltumiņu, gribas, lai bananāsi un pabalsti no gaisa krīt...
Viss jau būtu labi, gan jau mēs palīdzētu sasildīties labākas dzīves meklētājiem, taču - kā saka Zalcmanes kundze - Latvija neesot «izdarījusi mājasdarbu», respektīvi, tā «nav sniegusi pietiekami objektīvu informāciju pārvietojamajiem patvēruma meklētājiem par to, kas viņus šeit sagaida». Ir nu gan slinka un neatsaucīga tā Latvija. Latvijai, tas ir, mums visiem, jau sen vajadzēja savākties un sniegt informāciju, ka te ir melns, auksts caurums, kurā pazūd ne tikai saules gaisma, bet arī migrantu līdzi paņemtie viedtālruņi un planšetes. Un - kas vēl trakāk - atrodas kaut kādi vietējie ļautiņi, kas domā, ka te vajadzētu arī strādāt, ne tikai saņemt pabalstus...
Zalcmanes kundze uzskata, ka migrantiem, lai viņus iekļautu sabiedrībā, jādod laiks - garāks par trim mēnešiem, turklāt viņi esot «pilnīgāk jāatbalsta ar materiālo nodrošinājumu». Man gan šķiet, ka šajā gadījumā māja tiek celta no skursteņa. Ar ko gan migranti ir labāki par mūsu vietējiem iedzīvotājiem, kuri te ir nodzīvojuši mūžu - gaišāku vai pelēkāku? Vai vispirms nevajadzētu parūpēties par savējiem cilvēkiem, no kuriem ļoti daudzi atrodas smagos apstākļos? Migrantiem ir «piešķirti» arī mentori - lai atvieglotu viņu iekļaušanos sabiedrībā. Vai mūsu jauniešiem, kas «absolvē» bērnunamus, nav nepieciešami mentori? Arī viņiem taču ir jāiekļaujas sabiedrībā! Vai mūsu pensionāri, kas lielākoties saņem absolūti smieklīgus vecuma pabalstus, vai daudzbērnu ģimenes nav «pilnīgāk jāatbalsta ar materiālo nodrošinājumu»? Tiklīdz tas viss būs, tad arī varēsim padomāt par migrantiem, ja tie visi vēl nebūs aizbēguši no bargās ziemas.
Taču šobrīd ir pavisam citādi. Centrālā statistikas pārvalde (CSP), apsekojot Latvijas iedzīvotājus, ir secinājusi, ka nabadzības riskam bijuši pakļauti 424 000 iedzīvotāju (21,8%). Kāpēc tāds eifēmisms - «nabadzības riskam pakļauti»? Vai tad nevar pateikt skaidri latviski: nabadzīgi iedzīvotāji? Sabiedrība noveco, un arvien vairāk kļūst vientuļu, senu cilvēku, un tas atspoguļojas arī CSP pārskatā: ja persona vecumā virs 65 gadiem dzīvo viena pati, tad nabadzības risks pieauga vēl straujāk - no 67,4% 2014. gadā līdz 74% 2015. gadā. Latviski izsakoties: šajā vientuļo un seno cilvēku grupā nabadzīgo skaits ir 74%... Tika aptaujātas 6000 mājsaimniecības un intervēti 11 600 respondentu. No 2017. gada februāra līdz jūnijam CSP iegūs datus par mājsaimniecību ienākumiem 2016. gadā. Domājams, skaitļi būs vēl bezcerīgāki.
Bet vadoņi joprojām aktīvi cepas par migrantu «materiālo nodrošinājumu». Nav ko cepties: mūsu ziema ir pietiekami briesmīga - tāda, kas nepatīk dienvidu slaistiem, tāda, kas liek bēgt. Tomēr var sanākt tā, ka mūžīgais sasalums iestājas arī starp «nabadzības riskam» pakļauto tautu un valdīklām. Ko tad iesāks tie, kas slauc nabagus tikai priekšvēlēšanu solījumu siltumā?
