«Domāju, nevienam nav noslēpums, ka Helsinku Stockmann lielveikalā pircējs, maksājot skaidrā naudā, var norēķināties arī Krievijas rubļos. Kas ir ieguvējs? Pircējs, uzņēmējs un Somijas valsts – tātad tās iedzīvotāji. Mums jādomā arī par šādām iespējām,» optimistiski pauda Latvijas Republikas Ministru prezidents Māris Kučinskis (ZZS), pagājušonedēļ Saeimā uzrunājot deputātus sakarā ar ziņojumu par valdības darbu 2016. gadā.
Ziņojuma tonalitāte bija mažors, jo valdīklu dzīvē taču viss kārtībā. Atliek tikai veikalu norēķinos ieviest rubļus... «Esmu pārliecināts, ka esošie valsts iestāžu administratīvie un intelektuālie resursi ļauj šādus modeļus ieviest salīdzinoši īsā laikā. Jā, vajadzīgas izmaiņas dažos likumos un normatīvajos aktos. Jā, ir vajadzīgs arī Saeimas atbalsts. Vajadzīga politiskā griba mainīt valsts pārvaldes paradigmu! Vajadzīgi lēmumi un tiem sekojoša rīcība,» viņš priecīgi turpināja.
Iekrītam dziļā izbrīna bedrē, klausoties premjera mudinājumos «norēķināties rubļos». Bet kas tad tur ko brīnīties?! «Nevienam nav noslēpums», ka pasaulē joprojām ir ciltis, kuras savstarpēji norēķinās ar gliemežvākiem, un kāpēc gan lai arī mēs neietilptu šajā cilšu kategorijā? Nevajag taču būt tik augstprātīgiem, jo cilvēki vien esam: krievu tūristi veikalos Stockmann un Rimi varētu norēķināties ar zilbaltsārtiem gliemežvākiem, veikalnieki viņiem varētu izdot atlikumu sarkabaltsarkanos gliemežvākos, un tirdzniecība zeltu un plauktu. Varbūt tieši tāpēc, ka vēl nebija ieviests norēķins gliemežvāku valūtā, veikalu ķēdei Stockmann gāja ne visai labi: pērn īpašnieki gatavojās slēgt trīs veikalus Krievijā un vienu Somijā: 100 miljonu eiro tīrie zaudējumi, piedodiet...
Bet lai nu paliek gliemežvāki. Māra Kučinska «rubļu piedāvājums» skaisti iekļaujas vispārējā krievināšanā (Latgales mākslinieka Antona Rancāna termins), proti, Valsts prezidenta paspārnē iesildījusies Saliedētības politikas ekspertu grupa nesen paziņoja: «Atsevišķi politikas veidotāji izvēlas runāt tikai latviešu valodā, neraugoties uz viņus intervējošā medija un tā auditorijā lietoto valodu. (..) Labu piemēru rāda tie politikas veidotāji un ierēdņi, kuri ar krievvalodīgajiem medijiem runā to auditorijas vairākuma valodā.» Savādi, bet Valsts valodas komisijas vadītājs profesors Andrejs Veisbergs (arī šī komisija strādā Valsts prezidenta paspārnē) uzskata, ka tas ir aplami, ja amatpersonas neizprotamu iemeslu dēļ atbild krieviski uz krievu žurnālistu jautājumiem. «Tas ir nepareizi, un tas veicina divvalodību. Mēs uz to bieži norādām,» piebilst Veisbergs. Iespējams, vārds «neizprotami» nav vietā: tieši otrādi, viss sāk palikt gaužām izprotami - sāksim ar to, ka amatpersonu vidū veicināsim divvalodību, pēc tam dosim atļauju veikalos norēķināties rubļos, paralēli un publiski gaužoties par to, ka krievvalodīgie Latvijā, lūk, nejūtoties komfortabli. Krievu skolas klusiņām atteiksies no apgrūtinošā bilingvālisma, pēc tam plūstoši nomainīsim karogu, ģerboni, himnu, Satversmi...
Vai tiešām tā? Valsts trešā amatpersona parlamenta priekšā pauž, maigi sakot, savādas tēzes. Varbūt iedarbojusies Krievijas propagandas inde, par kuru brīdina ES izveidotās East StratCom Task Force komandas iknedēļas izdevumā Disinformation Review publicētā informācija? Un tad vairs nešķiet dīvaini, ka EP deputāte Iveta Grigule (ZZS) kopā ar Mamikinu (Saskaņa) un Ždanoku (Latvijas krievu savienība) nobalso pret EP rezolūciju saistībā ar cīņu pret Krievijas un teroristisko organizāciju propagandu. Nav jābrīnās arī par to, ka ZZS nu nekādi nespēj izmest no partijas rindām šo īpatnējo deputāti, kaut gan partijas līderi «pauž neapmierinātību». Bet «nav runa par vienkāršu ierindas biedru, ir runa par Ivetu Griguli», vai ne? Ar ko viņa nevienkārša? Ar to, ka neko nedara un saņem lielu algu?
Taču ne par EP deputātēm dziesma. No augstos amatos sēdošajiem «tautas kalpiem» gribētos sagaidīt sakarīgu skatījumu (un skaidrojumu) par valstij un cilvēkiem svarīgām lietām: par veselības aprūpi, kuras rezultātā iet bojā cilvēki, par nodokļu sistēmu, kas iznīcina uzņēmējdarbību, par divvalodības leģitimizāciju utt. Ir, ko domāt un ko risināt, ja vispār gribam saglabāt savu valsti, nevis kaut kādu gliemežvāku guberņu. Bet nepieciešamie risinājumi visbiežāk tiek aizstāti ar tukšpļāpāšanu no Saeimas tribīnes.
