«Ar mazajiem pabalstiem un darbu par minimālo algu patvēruma meklētājus Latvijā noturēt nevar un nevarēs,» šādu viedokli nule paudis Latvijas Sarkanā Krusta (LSK) ģenerālsekretārs Uldis Līkops.
Izklausās, ka visa apzinīgā Latvijas tauta katru dienu to tik vien dara, kā apraud «bēgļu» situāciju, satraukdamās par to, lai viņi nebēgtu prom no Latvijas un katrā ziņā palīdzētu mums celt labklājīgu valsti. Kā mēs bez viņu kvalificētās palīdzības līdz šim esam iztikuši, galīgi nav skaidrs. Tāpēc vismaz Līkopa kungs, iespējams, būs glābējs un ceļrādis, kas izdomās iespējas, kā mums «bēgļus» noturēt Latvijā.
Protams, saulainā tāle kopā ar Līkopa kunga idejām nav sasniedzama bez centības un dažiem sīkiem zaudējumiem. Tas, ka Latviju, pateicoties iespējām brīvi izkustēties Eiropas labi apmaksāto darba vietu virzienā, atstājuši teju 400 000 iedzīvotāju, nav ievērības cienīgs fakts: par to valdīklas tikai parausta plecus, sak, ko nu tur cepties, uztaisīsim vēl kādu atgriešanās programmu par dažiem miljoniem eiro, varbūt kāds atgriezīsies. Bet vai vispār vajag?... Taču centība ir nepieciešama, jo, raugi, Eiropas Komisija (EK) ir piešķīrusi līdzekļus «bēgļu» pabalstu izmaksām, un, ja vietējie antiņi no sirds necentīsies, naudas nebūs, EK dusmīgi kratīs ar pirkstu, bet mūsējie savā dziļajā vainībā nolaidīs actiņas.
Kopējā situācija, kā minēja Līkops, nemainās, un mēs «arī dzīvokļus bēgļiem varēsim piedāvāt tādus pašus - ar malkas plīti un sauso tualeti pagalmā; bēgļi nepiekrīt braukt prom no Rīgas, viņiem ir vīzija, ka jādzīvo Rīgā vai vismaz Pierīgā; arī darbavietām jābūt turpat; algām un pabalstiem jābūt tādā apjomā, ka viņi spēj segt dzīvokļa izmaksas un nodrošināt ģimenei iztiku». Nabaga, nabaga «bēgļi»! Malkas plīts un sausā tualete! Un vīzija par darbu Rīgā vai Pierīgā, vēl algas un pabalsti, un internets, un cigaretes par velti... Bet nekā no tā nav!
«Drausmīgā» situācija, kādā nonākuši «bēgļi», vedina domāt par to, ka viņiem kāds nelietīgā veidā licis iejusties mūsu pašu valsts nabagu lomā. Ieskatīsimies Eurostat datubāzēs. 2014. gadā 30,2% no visiem iedzīvotājiem atradās uz nabadzības un sociālās atstumtības robežas - aptuveni 645 000 cilvēku, un tas ir ārprātīgs skaitlis. Savukārt 19,2% no visiem Latvijas iedzīvotājiem atradās ļoti nabadzīgā stāvoklī, un tas nozīmēja, ka viņi nevarēja samaksāt dzīvokļa īri, apkures un elektrības rēķinus, atļauties normālu pārtiku, nemaz nerunājot par negaidītiem izdevumiem, kādus prasa, piemēram, slimības. 2014. gadā 21,2% no visiem iedzīvotājiem atradās uz nabadzības sliekšņa pat pēc sociālo maksājumu saņemšanas. Pieņemu, ka nekas īpaši nav mainījies arī 2016. gadā.
Nabadzības riska slieksnis 2014. gadā bija 291 eiro mēnesī, tas ir, 3492 eiro gadā. «Bēgļiem» nolemts piešķirt pabalstu 256 eiro mēnesī, viņu bērniem - 76 eiro mēnesī. Tik tiešām - «bēglis» saņem mazāk nekā vietējais nabags. Atšķirība tikai tā, ka mūsu nabags ir šeit strādājis, viņš nekur nav aizbēdzis, un viņa bērni saņem pabalstu 11 eiro mēnesī. Vietējais nabags daudz ko neatšķiras no «bēgļa», viņu gada ienākums - arī ne. Bet abi droši vien būtu priecīgi, ja atrastos Luksemburgā, kur sevi par nabagu var uzskatīt ļautiņš, kas gadā saņem 18 500 eiro. Te nu sākas atšķirības: «bēglis», kas ar savām paunām klaiņo no valsts uz valsti augstāku pabalstu (nevis darba) meklējumos, katrā ziņā aizvazāsies arī uz Luksemburgu vai kādu citu bagātu valsti, savukārt Latvijas nabags paliks tepat, jo būs piesiets savai izdilušajai dzīvesvietai un bezcerīgajiem ieradumiem.
Neviens no valdošajiem nav pieķēries analīzei, kas atklātu nabadzības cēloņus un apmērus Latvijā. Izglītības trūkums? Milzīgs un nepārdomāts nodokļu slogs, kas mainās vājprātīgā neregularitātē? Nepiejama veselības aprūpe, līdz ar to - darbspēju zudums? Par šiem aspektiem, kas savērpjas neatšķetināmā mezglā, nerunā neviens. Bet pēc tam gan visi sirsnīgi brīnās: ak, kāpēc gan pie mums tik daudz trūcīgo?
Kamēr mūsu valdīklas nespēs izanalizēt situāciju attiecībā uz graujošo nabadzības līmeni, tikmēr ir amorāli sākt pat runāt par «bēgļu» noturēšanas iespējām, izmantojot augstākus pabalstus, dzīvokļus «ar ērtībām» un citus bonusus. Varbūt beidzot tomēr sāksim domāt par Latvijas cilvēkiem, ne tikai par «bēgļu» problēmām sausajās tualetēs?
