«Godprātīgs risinājums pārāk ilgi uzturētai problēmai – izbeidzot nepilsoņu atražošanu un sabiedrības šķelšanu – ir ideāla dāvana Latvijas valsts simtgadei. Sagaidīsim šo jubileju kā daudz saliedētāka un vienotāka nācija!» – aicina partijas Saskaņa līderis Jānis Urbanovičs savā rakstā Vēlreiz par saliedētību, kur sofistiskā manierē analizē nepilsoņu «nožēlojamo stāvokli» Latvijā (nra.lv). Tēma nav jauna, arī argumenti nemainās, taču svaigums ir vēstules nosūtīšana ASV prezidentam Barakam Obamam.
«Cienījamais Obamas kungs! Es saprotu, kas visas cilvēku vēlmes un dotos solījumu nevar pildīt, pat ja cilvēkam ir tik daudz draugu un atbalstītāju kā Jums. Tomēr es vēlētos, lai Jūsu paveikto darbu saraksts papildinās ar vēl vienu lietu: es aicinu Jūs palīdzēt atrisināt nepilsoņu problēmu Latvijā… Lai labāk saprastu tās mērogu, iedomājieties, ka prezidenta Linkolna laikā tiesības vēlēt tiktu piešķirtas ne visiem afroamerikāņiem, bet tikai viņu bērniem, sakot, ka problēma, laikam ritot, atrisinās dabīgā ceļā, nomirstot vecākajai paaudzei. Es ceru, Jūs man piekritīsit, ka šādi rīkoties ir pilnīgi nepieņemami modernā demokrātiskā sabiedrībā.»
Tāds, raugi, ir vēstules teksts. Sofismu pieminēju ne jau aiz gara laika: tas, kā zināms, ir tīša loģiska kļūda, maldinošs pierādījums vai secinājums, kas formāli šķiet pareizs. Uzsvēršu: tīša loģiska kļūda. Un tādu «kļūdu» gan Urbanoviča rakstā, gan vēstulē ir pietiekami. Piemēram, kas ir «vienotā nācija»? Ņemot vērā kontekstu, biedra Urbanoviča ieskatā tā acīmredzot ir tik «vienota», ka tajā ietilpst ne tikai latvieši, bet arī visi krievvalodīgie nepilsoņi, par kuriem iestājas viņu aizstāvis.
Protams, nepilsoņi cits no cita atšķiras tāpat kā viena diena no citas. Vieni neiztiek ne mirkli bez Latvijas nogānīšanas, savukārt citi veiksmīgi integrējas, pieņem latviskumu, tā tradīcijas, kultūru un mākslu, iemācās latviešu valodu, ciena Latviju un izprot tās vēsturi. Pirmajiem nav nedz vēlēšanās, nedz motivācijas iekļauties Latvijā kā nacionālā valstī, tātad nav arī vēlmes iegūt tās pilsonību, tāpēc paliek tikai gaudas par nepilsoņu «sūro likteni». Otrie ir gatavi saistīt savu dzīvi ar latvisku Latviju, kurā - jau kopš valstiskuma atgūšanas - mazākumtautībām ir dota iespēja attīstīties un neizzust. Tāpēc arī nav nekādu problēmu iegūt LR pilsonību, ja vien viņi to vēlas.
Un vēl viena «kļūda»: kas notiktu, ja «prezidenta Linkolna laikā tiesības vēlēt tiktu piešķirtas ne visiem afroamerikāņiem»? Vai biedrs Urbanovičs nav kaut ko sajaucis? Manuprāt, afroamerikāņi, atlaivojuši pirogās no Āfrikas, neokupēja Amerikas Savienotās Valstis un neievazāja tur tūkstošiem civilokupantu, kā ar Latviju izdarīja Padomju Savienība laikā no 1940. gada līdz pat Atmodai. Jābūt taču vismaz par naga tiesu godīgam un jāatzīst, ka padomju ideoloģija padarīja dažāda veida okupantus par «dzīves noteicējiem» ne tikai Baltijas, bet arī Austrumeiropas valstīs, kas sirga ar padomju invāziju. Tāpēc ir nesakarīgi runāt par nabaga abižotajiem svešiniekiem, kuri daždesmit gadu laikā nav spējuši saprast, ka atrodas valstī ar nosaukumu Latvija, nevis kaut kādā Krievijas satelītsādžā, kur ik gadu notiek vislielākais sabiedrības šķelšanas pasākums - «uzvaras svētki» Pārdaugavā.
Skaidrs, ka Urbanoviča gaudu dziesma ASV prezidentam Obamam ir tikai pīāristu sagatavots solis, lai uzrunātu Saskaņas elektorātu. Tomēr ir arī smieklīgas paralēles. 2005. gadā vēstuli Romas pāvestam grasījās sūtīt partijas Jaunie demokrāti līderis Māris Gulbis - lai pasaules katoļu virsgans izvērtētu Latvijas Pirmās partijas līdera Ainara Šlesera mēģinājumus izmantot kristīgās vērtības politikā. Šlesers atcirta, ka «cilvēkam, kas pametis sievu ar četriem bērniem, (..) nevajadzētu par morāles tēmām runāt». Latvijas vēstnieks Vatikānā Alberts Sarkanis atteicās vēstuli nodot pāvestam, jo «vēstniecība ir politiski neitrāla un nekļūs par starpnieku». Turklāt iekšpolitisku jautājumu iznešana ārpus valsts robežām ir «nacionālās pašcieņas jautājums».
Jācer, ka nacionālās pašcieņas jautājumi turpmāk netiks pakārtoti nedz Saskaņas reklāmistu iegribām, nedz aizokeāna prezidentu labvēlībai. Ja biedram Urbanovičam tā knieš izpausties, varbūt labāk vērsties pie sadarbības partneriem - pie Putina partijas Vienotā Krievija? Sanāk tomēr tuvāk nekā Amerika.
