«Kāpēc Raimondam Paulam ir piešķirts tikai otrās šķiras Triju Zvaigžņu ordenis?» Šis jautājums dažādās tonalitātēs un neizpratnes gradācijās tika izteikts uzreiz pēc tam, kad publiski izskanēja ziņa par kārtējo Triju Zvaigžņu ordeņa (TZO) un citu apbalvojumu birumu valsts svētkos – 4. maijā. Ordeņa kapituls, kura sastāvā ir Kārina Pētersone, Roberts Strīpnieks, Gaidis Andrejs Zeibots, Aivars Straume, Indulis Bērziņš, Žaneta Ozoliņa un Ēriks Hānbergs, nolēma aplaimot Maestro ar otro šķiru. Līdz pirmajai Raimonds Pauls acīmredzot vēl nebija izaudzis.
Nevar paiet garām sociāldemokrāta Bruno Kalniņa teiktajam, kad TZO bija tikko savos pirmsākumos, proti, Latvijas brīvvalsts laikā (līdz 1940. gadam): «Praksē bieži vien tās personas, kurām tā goda zīme pienāktos, viņas nedabū, bet ordeni saņem tādas personas, kurām nav nekā kopīga ar darbiem, par kuriem ordenis tiek piespriests.» Šajā gadījumā ordenis Paulam ir «piespriests», bet nav saprotams – kāpēc ar tādu, piedodiet, knauzerību? Kas vēl bija jāpaveic mūsu izcilajam Latvijas gara un rakstura izteicējam, mūzikas milzim Raimondam Paulam, lai ordeņa kapituls aizdomātos līdz tam, ka otrā šķira (ieklausieties – otrā šķira!) nav gana labs apbalvojums Maestro 80. jubilejas gadā?
Deviņdesmitajos gados, kad ordenis tika atjaunots, to saņēma Zviedrijas karaļnama staļļmeistars, kapelmeistars, galma dāma un superintendants. Par ko? Par īpašiem nopelniem Latvijas labā. Kādi tie ir bijuši, par to vēl strīdas tā paša galma ģērbēja, putekļu slaucītājs un matu gumiju uzraugs. Ik gadu ordeņu piešķiršanas sarakstos ir pa kuriozam, kas degradē paša apbalvojuma cēlumu. Turklāt nekad nav bijuši skaidri kritēriji, pēc kuriem ordeņa kapituls izraugās viena vai otra cilvēka piemērotību tai vai citai ordeņa pakāpei, nemaz nerunājot par apbalvojuma piešķiršanu vispār. Taču negaidiet, ka kapitula locīklas kaut ko paskaidros neizpratnes pārņemtajiem sabiedrības norišu vērotājiem: debates par ordeņa piešķiršanu ir slepenas, un mums ir tiesības tikai neizprast vai kārtīgi ierēkt.
Neizpratne mums jau ir, tagad sekos citas izjūtas un darbības. Esot pieņemts TZO augstāko pakāpi piešķirt Valsts prezidentam, augstiem ārvalstu viesiem – karaļiem, karalienēm, valstu prezidentiem utt. Ja tā, tad kāpēc tādi dubultstandarti: 2007. gadā Triju Zvaigžņu ordeņa augstākā – pirmā – šķira tika Vairas VīķesFreibergas laulātajam draugam Imantam Freibergam. Skaidrs, ja valsts prezidentiem pieņemts piešķirt ordeni pirmajā darba dienā, tad – uz veselību. Lai tā notiek. Bet kaut kā nav manīts, ka jelkādos nolikumos būtu rakstīts, ka arī laulātie draugi būtu apbalvojami ar tādiem pašiem ordeņiem.
2007. gadā, kad «mūsu mīļā Vaira» beidza savu misiju, mazais ordenītis Imantam Freibergam tika kaut kā klusi nočubināts un pasniegts bez liekas pompozitātes. Tikai 2010. gadā kāds Latvijas tabloīds atklāja Imanta Freiberga saraksti par ordeņa tēmu: «Varu tikai teikt, ka man par to (TZO – E.V.) nav ko kaunēties, tas ir godam nopelnīts, kaut vai salīdzinot ar vienam otram citam piešķirtajiem apbalvojumiem. Jūs acīmredzot nezināt, cik daudz darba prezidentu dzīvesbiedri par brīvu iegulda, piedaloties gan ienākošās, gan izejošās valsts un oficiālās vizītēs, reprezentējot savu valsti, kā arī piedaloties neskaitāmos pasākumos iekšzemē.»
Pateicoties sirsnīgajai atklātībai, uzzinājām, ka valsts augstākais apbalvojums tiek piešķirts par piedalīšanos «ienākošās un izejošās vizītēs», ko prezidentes dzīvesbiedrs «par brīvu iegulda» smagajā valsts vadītāja ikdienā. Jā, tagad saprotu: Raimondam Paulam patiešām nebija nekādu cerību saņemt pirmās šķiras TZO: viņa dzīvesbiedre Lana nav Valsts prezidente. Toties mums ir valsts prezidenti, kuriem ir (vai vismaz bija) sievas, kas tieši tāpat kā Imants Freibergs «par brīvu ieguldīja» darbu savu laulāto draugu panākumu kaldināšanā. Gaidām, ka jau nākamajos valsts svētkos varēsim sveikt Ainu, Lilitu un Daci ar pirmās šķiras TZO piešķiršanu. Citādi kaut kā netaisnīgi sanāk: darbu «par brīvu» iegulda visi, bet ordeņus saņem tikai daži...
Nezinu, kā ar prezidentu sievām, taču karaļi, kas pēc protokola saņēmuši TZO, iespējams, nākamajā dienā pat neatceras, kurā valstī ciemojušies. Tad kāpēc šos karaļus vērtēt augstāk par mūsu pašu cilvēkiem – tiem, kuri tiešām ir augstāko apbalvojumu vērti?
