Atrodos Siguldas Valsts ģimnāzijas vecāko klašu audzēkņu vidū. Viņiem tā ir audzināšanas stunda, man – tikšanās ar jauniem cilvēkiem, kam Atmoda un barikādes šķiet kā pasaka, kuru viņu vecāki bērnībā par maz viņiem stāstījuši, kaut arī gandrīz visi bijuši uz barikādēm: roku paceļ teju visi audzēkņi, kad viņiem tiek vaicāts, vai vecāki piedalījušies 1991. gada janvāra barikāžu notikumos. Atmoda šiem jauniešiem ir tikpat sena pasaka kā teiksma par Lāčplēsi: atšķirība vien tā, ka Spīdola un Laimdota nestāv viņu acu priekšā, ar viņiem sarunājas cits, pilnīgi reāls un «aptaustāms» pasaku tēls, kas nācis no laikiem, kad viņu vēl nebija pasaulē.
Un tomēr ir jautājumi, kas paceļas virs pasaku sfēras. «Vai piedalīšanās barikādēs bija katra cilvēka pilsoniskais pienākums?» – šādu jautājumu uzdod viens no audzēkņiem. «Daudzi no tiem, kuri stāvēja uz barikādēm, vēlāk kļuva par varas pārstāvjiem un pārstāja saprast tautu. Kā viņi varēja aiziet tik tālu no tautas?» viņš turpina tincināt. «Vai politkorektums ir drauds Eiropai?» vaicā cits jauneklis. «Es nesaprotu, kā jums tajā Atmodā nebija bail,» drīzāk ar izbrīnu, nevis ar jautājumu, iesāk kāda skolniece. «Nu ko tad mēs, mazie latvieši, varam izdarīt?!» bezcerība skan kādas citas meitenes teiktajā. «Un kāpēc mums jācenšas parādīt Latviju pasaulei? Kam tas ir vajadzīgs?» neizpratnē ir vēl kāda meitene.
Mūsu saruna liecina par to, ka vienaldzīgo nav. Ir nedrošie, ir jautājumus nenoformulējušie. Un ir tie, kuri jau skaidri redz savu mērķi – viņi vēlas izzināt. Izzināt vakardienu, aizvakardienu, vēsturi. Ne tikai izziņu alkstošo, bet arī pārējo dēļ vajadzētu radīt tādu vēstures attēlojumu, kas aizrautu un iedvesmotu. Atcerēsimies, ar kādu nevīstošu interesi jaunieši (un ne tikai!) skatījās Andreja Ēķa un Aigara Graubas kopdarbus – filmas Sapņu komanda 1935, Baiga vasara un Rīgas sargi: šīs filmas vienoja ne tikai spraigs sižets, bet arī patriotisms. Labi, šobrīd neanalizēsim nianses, kuras iegaismojās vēsturiski nekorekti, un dažkārt pat faktus, kas bija, maigi sakot, neprecīzi, tomēr valdošā sajūta bija maksimāli skaidra: mēs esam Latvija!
Tādas filmas jārada šodien. Ar apliecinājumu, ka mēs spējam stāvēt, krist, raudāt, dziedāt, strādāt un būt par Latviju! Savas Latvijas vēsturē mēs varam atrast neskaitāmas epizodes, kuras prasmīgi attīstot un ar maigumu samīļojot radīsies aizkustinoši stāsti par Latvieti – varoni, cēluma paraugu, sirdscilvēku un patriotu. Viens no šādiem stāstiem varētu būt par barikādēm – par vēsturiskā nogrieznī nelielu, taču būtiski piepildītu laiku. Un galvenais jau nebūtu tas, vai šajā kinostāstā ir redzams piesardzīgs Godmanis vai pēc padomju impērijas izslāpis Rubiks – svarīgākie būtu ugunskuru dūmos nokūpējuši lielauto šoferi, senas kundzītes, kas barikādniekiem sparīgi piedāvā sviestmaizes un zupu, avīžpuikas, kuriem tas ir aizraujošs piedzīvojums – vīriem dalīt laikrakstus, kas tikko nodrukāti Lietuvā, kādā mazā lauku tipogrāfijā, jo Preses namu ir ieņēmuši omonieši... Caurviju stāsts par mīlestību. Intriga ar jautājumu: vai būs šovakar uzbrukums? Bet visam pāri – gaiša nolemtība. Jo pazudīs viss – gan mīlestība, gan sviestmaizes, gan Godmanis – ja nebūs Latvijas.
Atceros 20. janvāra vakaru. Kad Bastejkalna parkā sākās šaušana, vīri pie Augstākās Padomes nama sastājās ciešās rindās, saķērās elkoņos – un cik izteiksmīgas bija viņu acis! Tajās bija drosme un izmisums, bailes un cerība. Viss kopā! Taču kino veidotāji pagaidām atrunājas: vēl neesot pienācis laiks. Vai tad jāgaida pusgadsimts, lai Viņsaulē aiziet visi, kas bija vienādi drosmīgi un vienādi bailīgi, stāvot barikādēs un domājot par Latviju? Varbūt tomēr labāk jau šodien uzklausīt stāstus no aculieciniekiem, nevis gaidīt, kad tos varēs klausīties no tiem, kas tos kaut kur dzirdējuši?
Šādi stāsti ir nenovērtējami. Tāpat kā vienā sāļā, jūrā pasmeltā pilienā mājo visas pasaules okeāns, tāpat arī katrā barikāžu mirklī ir atrodama visa mīlestība uz Latviju un visas sāpes par to. Un šie mirkļi ir jānotver, jāieliek filmā – tik ticami un tik pārliecoši, lai ikvienam būtu skaidrs, ka mēs visi bijām un esam par Latviju. Arī tie jaunieši, kurus mēs nedrīkstam pazaudēt tukšu atrunu vai slinkuma dēļ. «Jūs esat mūsu turpinājums,» es viņiem teicu. Ceru, ka viņi tam noticēja.
