Domāju, ka Latvijas drošībnieki un citi ārkārtīgi atbildīgi ļauži, ieskaitot deputātus un valdības locīklas, sinhroni nopūtās atvieglojuma sajūtā, kad atklājās, ka Maskavas bandītiski putiniskais motoformējums Nakts vilki nebija izteikuši vēlmi doties uz Berlīni caur Latviju. Bet Krievzemes vilkiem brauciens uz Berlīni kā piražoks ar kāpostiem: tieši Berlīnē jānosvin «lielās uzvaras» 70. gadadiena. Kur gan citur? Jāparāda taču tiem fričiem, kas te saimnieks un uzvarētājs.
Pret šo Putina baikeru braucienu protestē poļi, kas nevēlas, lai viņu valsts gaisu smirdina neaicinātie svešinieki. Šobrīd jau vairāk nekā 11 000 cilvēku parakstījuši petīciju ar nosaukumu «Nē Krievijas bandītu braucienam caur Poliju!», savukārt Polijas premjerministre Eva Kopača šo braucienu nosaukusi par «īpašu provokāciju». Petīcijas autori teic: «Viņi bija Krimā, pirms to ieņēma Krievija. Viņi bija Donbasā, un tagad viņi pilsētās nogalina un laupa ar Krievijas svētību. Mēs ceram, ka mūsu motobrāļi – neatkarīgi no piederības kādam klubam – noliks viņus vietā. Mēs nenobīsimies. Aizbloķējiet viņu braucienu caur Poliju! Viņiem nav tiesību šķērsot Polijas robežu!» Pret Nakts vilku «pieklājības vizīti» protestē arī vācieši: laikraksts Die Welt vēstīja, ka prokremlisko baikeru bandai netikšot dota atļauja doties uz Treptova parku, kur joprojām atrodas memoriāls sarkanās armijas rīkļurāvējiem un izvarotājiem.
Krievu motobandas rindās ir aptuveni 5000 biedru, un viņi aktīvi atbalsta Putina politiku Ukrainā, bet bandas vadonis Aleksandrs Zaldostanovs, kas no Putina saņēmis apbalvojumu par «patriotisko audzināšanu», apgalvo: «Jebkur, kur mēs ierodamies, ierodas Krievija.» No tā jau visi vairās kā no visagresīvākā mēra. Zaldostanovam kāds pajautāja: bet kā būs, ja Polijā sastapsiet pretestību? Uz to brašulis atbildēja, ka «jebkādas darbības izraisīs reakciju». Agresijas Putina vilkiem netrūkst: pret viņiem jau ierosinātas vairākas krimināllietas, savukārt paša bandas līdera viedajā vadībā šogad sākušas darboties «patriotu» jeb «antimaidana» grupas, draudot izrēķināties ar tiem, kas ir pret Putinu. Atcerēsimies, ka neilgi pēc tam notika Kremļa redzamākā opozicionāra Borisa Ņemcova slepkavība.
Poļi ir aktīvi savā pretdarbībā Nakts vilkiem, un viens no protesta akciju organizētājiem skaidro: «Kad sarkanā armija ienāca Polijā, tā bija jauna okupācija. Viņi nogalināja, viņi iznīcināja, un viņi izvaroja simtiem tūkstošu poļu sieviešu. Polijā joprojām ir daudz cilvēku, kas to atceras.» Arī Latviju par jaunu okupēja, kad Otrā pasaules kara beigās še ienāca sarkanarmija. Par to pat vairs nav jāstrīdas. Tomēr Latvijā ir vesels bars aunu, kas, visos iespējamos pogcaurumos sabāzuši georga lenteņus, 9. maijā dodas uz Pārdaugavas nepareizi nodrāzto zīmuli, lai svinētu okupāciju.
Bet ne par to mūsu dziesma. «Patriotisko» ākstu būs gana jebkurā iekārtā. Es tikai vēlos modelēt situāciju, kāda rastos, ja Nakts vilki pieprasītu Latvijas vīzas, lai uz Vāciju dotos caur mūsu valsti. Vai mūsu ārlietu ministram būtu pietiekami drosmes, lai pasludinātu šos jaukos puišus par valstij nevēlamiem? Tas nebūtu tik vienkārši kā atšūt komiksu varoni ar pielīmēto parūku, iziet no skapja piektdienas vakarā vai prasti nolamāt koalīcijas partnerus? Nu, jā, drosme mūsu valsts vadītāju augstākajos slāņos ir sastopama tieši tik daudz, cik tā ir izdevīga konkrētajam personāžam konkrētajā brīdī. Un tas neattiecas tikai uz «visu laiku labāko ārlietu ministru», bet uz visiem sēdētājiem dižajos krēslos. Uz visiem.
Tas, ka 9. maija «svinēšana» Latvijā lielā mērā ir atkarīga no Krievijas ārpolitikas, ir skaidrs pat palīgskolas otrgadniekam. Līdz 2005. gada 9. maijam šīs «svinības» bija nīkulīgas. Pēc tam sākās PSRS vēstures heroizācija, sevišķi tagad, kad Putins mēģina nolikt uz ceļiem Ukrainu. Gan labi apmaksātie 9. maija «svētki», kas notiek «tuvajās ārzemēs», gan visādu motobandītu izbraucieni uz «zaudētājvalsti» – tās visas ir putiniskās programmas sastāvdaļas. Varbūt beidzot jūs, mūsu valdīklas, paudīsiet konkrētu, asu attieksmi pret 9. maiju, lai mums būtu skaidrs, kurā pusē jūs stāvat? Varbūt izdarīsiet to, lai mums nerastos mānīgs iespaids, ka jūs spējat «principiāli attiekties» vienīgi pret 16. marta «vaininiekiem» – latviešu leģionāriem? Vai jums būs tik daudz drosmes?
