Ik reizi, kad tiek nosaukti cilvēki, kas svētku reizē saņems Triju Zvaigžņu ordeni, uzsprāgst neizpratnes un sašutuma pildīta Molotova kokteiļpudele, radīdama troksni un dūmu aizsegu, kurā paslēpjas allaž klusējošie un komentārus nesniedzošie Triju Zvaigžņu ordeņa kapitula locekļi. Pasaulē ir tikai trīs neizskaidrojamas lietas: Tā Kunga ceļi, SAB gribas izpaudumi par pielaižu neizsniegšanu un Ordeņa kapitula lēmumi. Šoreiz mēģināsim pievērsties pēdējiem, kas atvēzējušies piešķirt ordeņus un goda zīmes 4. maijā, LR Neatkarības atjaunošanas dienā. Apbalvojumus pasniegs aizejošais Valsts prezidents Andris Bērziņš.
1924. gadā bija nodibināts Triju Zvaigžņu ordenis, un līdz okupācijas dienai – 1940. gada 17. jūnijam – to saņēma 8822 personas, bet ordeņa Goda zīme tika piesprausta pie krūtežas 7973 cilvēkiem. Sociāldemokrāts Bruno Kalniņš pirmās brīvvalsts laikā bija skarbs, teikdams: «Praksē bieži vien tās personas, kurām tā Goda zīme pienāktos, tās nedabū, bet ordeni saņem tādas personas, kurām nav nekā kopīga ar darbiem, par kuriem ordenis tiek piespriests.» Izrādās, jau toreiz bija aktuāla šī problēma – valsts augstākais apbalvojums nereti tiek piešķirts nezin kam un nezin par ko. Bet valstiskais skaidrojums bija klārs kā Glāžšķūņa stikliņš: ordeni piešķir pilsoņiem un ārvalstniekiem par nopelniem Tēvijas labā. Turklāt nopelni var būt pašvaldību, saimnieciskajā, sabiedriskajā un kultūras darbā.
Arī šogad nākas piekrist Kalniņa kungam, proti, ka vienam otram «nav nekā kopīga ar darbiem, par kuriem ordenis tiek piespriests». Kārtējo reizi izskatās, ka daļa apbalvojumu tiek piešķirta tāpēc, ka «tā pienākas». Šoreiz apbalvojamo vidū gan nav kāda kārtējā Eiropas karaļnama kapelmeistara, galma dāmas, staļļmeistara un superintendanta – laikam izbeigušies... Brīnums, bet nav arī – kā bija citugad – ebreju komiteju izpilddirektoru, kaut gan tas šodien būtu ļoti aktuāli. Toties ir daži interesanti tipāži, par kuru īpašajiem nopelniem Tēvzemes labā varētu vētraini diskutēt. Taču, kamēr mēs nezinām (un diez vai uzzināsim) Ordeņa kapitula patriciešu domugājienu un argumentus, tikmēr nav pamata mūsu, plebeju, sīkmanīgajai vēlmei piekasīties augstajiem lēmumiem. Turklāt – varbūt kāds no tiem, kas nominēts godpilnajam apbalvojumam, sirdsapziņas uzrunāts, pēkšņi atsakās pieņemt ordeni, sak, neesmu nopelnījis. Tāpēc būtu nesmuki tagad nosaukt vārdā vienu otru eventuālo gaviļnieku un apšaubīt viņu piemērotību apbalvojuma augstajai pakāpei: ja nu notiek brīnums, un mākslīgi sataisītie gaviļnieki pārtop godavīros?
Tā gan nenotika citreiz. Piemēram, visaugstākās – pirmās šķiras – Triju Zvaigžņu ordeni «par nopelniem Latvijas valsts labā» 2007. gadā piešķīra kādam Imantam Fridriham Freibergam. Savukārt 2010. gadā viens no populārākajiem tabloīdiem publicēja Freiberga kunga saraksti (ievērojot oriģinālo izteiksmes veidu), kurā citastarp viņš aizkustinoši skaidro iemeslu, kādēļ saņēmis augsto apbalvojumu: «Par manu TZO citreiz, ja Jūs vispār interesē patiesība. Varu tikai teikt, ka man par to nav ko kaunēties, tas ir godam nopelnīts, kaut vai salīdzinot ar vienam otram citam piešķirtajiem apbalvojumiem. Jūs acīmredzot nezināt, cik daudz darba prezidentu dzīvesbiedri par brīvu iegulda, piedaloties gan ienākošās, gan izejošās valsts un oficiālās vizītēs, reprezentējot savu valsti, kā arī piedaloties neskaitāmos pasākumos iekšzemē. Ja 21 cita valsts man ir piešķīrusi savu augstāko nopelnu ordeni, neredzu iemeslu, kāpēc tas būtu it kā nosodāms no Latvijas puses.»
Tostarp Latvijai savu mūžu, darbu un sirdi atdevuši cilvēki, kam ar prezidentu «ienākošām un izejošām» vizītēm nav nekāda sakara, ir apbalvoti tikai ar zemāko šķiru Triju Zvaigžņu ordeņiem – tie ir Eduards Pāvuls, Imants Lancmanis, Vizma Belševica, Andrejs Eglītis, Haralds Mednis un vēl desmitiem citu izcilnieku. Maigi sakot, netaisnīgi, vai ne? Uz jautājumu «kāpēc tā?» varētu atbildēt attiecīgā sasaukuma Ordeņa kapituls. Bet par tiem, kurus Valsts prezidents apordeņos šā gada 4. maijā, un par to, vai valsts apbalvojumi gadījumā nedilst savā cēlajā vērtībā, varat pajautāt aktuālajam kapitulam: Jurim Bindem, Karinai Pētersonei, Ērikam Hānbergam, Gaidim Andrejam Zeibotam, Ainaram Pencim, Mārim Riekstiņam un Dacei Gardovskai. Ja nejauši satiksiet, protams.
