«Man pabalsts nav vajadzīgs. Es neesmu trūkumcietējs vai ubags,» mierīgi, bez uzspēles atbild Ādolfs Rubiķis, kad viņam pajautāju, vai viņš ir izmantojis likumā noteiktās iespējas saņemt vienreizēju pabalstu, ja ir nācies pamest dzīvesvietu pēc denacionalizācijas.
«Nevienam uz kakla neesmu sēdējis, nevienam dāvanas neesmu prasījis,» sirmais kungs turpina. Viņu kopā ar vecākiem izsūtīja no Latvijas 1949. gada 25. martā – uz Omskas apgabala Taras rajonu. Vecmāmiņa Anna Rubiķe, kura arī bija «tautas ienaidniece», nomira ceļā. Septiņus garus gadus Rubiķi, caur vergu dzirnām maldamies, vilka savu dzīvi svešatnē.
Kad 1956. gadā viņi atgriezās Ilūkstes apriņķī, dzimtas mājās jau saimniekoja citi. Nācās dzīvot, kur pagadās. Cik pazīstams, tradicionāls stāsts, kura dalībnieki ir simtiem un tūkstošiem latviešu! 1963. gadā ģimene pārcēlās uz Rīgu. Pirms tam, sūri strādājot un liekot kapeiku pie kapeikas, Ādolfs sakrāja naudu, lai iestātos dzīvokļu kooperatīvā, – tas notika 1967. gadā. Nelielo divistabu dzīvoklīti nācās atmaksāt vēl 15 gadus. Ādolfa ģimenē piedzima bērni, un telpa kļuva par šauru. Šis dzīvoklis tika samainīts pret lielāku Miera ielā, bet tas, atnākot atjaunotās brīvvalsts laikam, izrādījās denacionalizēta nama sastāvdaļa... Namu atdeva Izraēlas pilsonim, kurš to pārdeva kādam latvietim, kas nekavējās uzskrūvēt īres maksu līdz padebešiem. Ģimenei, kurai klāt vēl bija nākuši mazbērni, vajadzēja dzīvokli pamest un sākt visu no nulles. Strādīgam latvietim tas nav nekas neparasts. Tāpēc jau Ādolfs teic, ka viņš nav nekāds ubags vai uz kakla sēdētājs. Visu viņš ir nopelnījis ar smagu darbu, tāpēc arī taisnīgi vēlas, lai viņa ģimenei tagad nevajadzētu justies kā liekajiem – pašai savā valstī!
«Latvietim vairs nav vietas Latvijā,» ar sarūgtinājumu teic Ādolfs Rubiķis un paskaidro: okupantu iedibinātais režīms viņam atņēma dzimtās mājas, savukārt atjaunotās Latvijas laikā viņu pat neuzņēma dzīvokļu rindā, jo, raugi, viņam nepienākas – pretēji PSRS militārpersonām, kas Latvijā bija palikušas pēc kara. Tā ir briesmīga netaisnība: okupantu armijas pārpalikumiem bija iespēja privatizēt dzīvokļus, kamēr denacionalizēto namīpašumu īrniekiem tādu iespēju nebija. Arī no Rīgas domes, kurai Rubiķis rakstīja lūgumus par dzīvojamās platības piešķiršanu jau kopš 2000. gada, nāca tikai atteikumi...
Par zaudētajām tēva mājām Ādolfs saņēma «kompensāciju» – veselus 33 latus. Gluži kā tādus 33 Jūdas grašus valsts viņam atmeta. Nu jau gadiem Rubiķis mēģina kungiem pierādīt, ka viņam ir tiesības saņemt nevis kapeikas, bet gan taisnīgu samaksu par zaudēto dzīvi. Uz desmitiem vēstuļu, ko Ādolfs Rubiķis sūtījis Saeimai, valsts prezidentiem, deputātiem un amatpersonām, saņemtas atbildes, kuras labākajā gadījumā var dēvēt par atrakstīšanos. «Tagad Saeimā esmu iesniedzis dokumentus par kompensāciju piešķiršanu,» Rubiķa kunga acīs iedzirkstas cerība, «ja valsts gatava izmaksāt kompensācijas caurkritušiem deputātiem vai bijušajiem lidostu vadītājiem, tad es prasu tikai trešdaļu no nopelnītā, bet nesaņemtā.» Es novēlu Rubiķa kungam izdošanos, taču neceru, ka taisnība uzvarēs: pārāk netaisnīga ir īstenība.
Un pārāk ciniska ir varas attieksme pret tiem, no kuriem tai neko nevajag. Pieteikumus par īpašuma atgūšanu vai kompensācijām varēja iesniegt līdz 1994. gadam, savukārt pārējos dokumentus – līdz 1996. gadam. Kādā no Ādolfam Rubiķim šogad atsūtītajām oficiālajām vēstulēm ir skaista frāze: «.. līdz ar to denacionalizācijas process ir noslēdzies, un minētā tiesiskā kārtība tika vienlīdzīgi attiecināta uz visām personām.» Vienvārdsakot – par vēlu mīlēts. Mums te aiz loga ir 2015. gads, un visi mēs esam vienlīdzīgi, tāpēc jūs, Rubiķa kungs, nedabūsiet neko.
Taču daži ir vienlīdzīgāki. Kaut arī denacionalizācijas process «ir noslēdzies», atrodas «vienlīdzīgākie», kuriem tas ir pašā plaukumā: ebreju kopiena paģērē atdot īpašumus, kurus tā bija «aizmirsusi» pieprasīt līdz 1994. gadam. Saeima, šķiet, ir gatava nostāties uz pakaļķepām, lai slaidi varētu pārkāpt likumu un atdot pieprasīto. Ebreju lobija spēks ir neapšaubāms, un, visticamāk, tas uzvarēs arī šajā gadījumā, jo valsts, zināt, ir tālredzīga, valstij ir sava darīšana ar ebreju lobiju. Bet represētais Ādolfs Rubiķis, no kura mūsu valstij neko nevajag, paliks ar saviem 33 latiem, kas nelabi atgādinās Jūdas nodevīgo un graša vērto uzticību.
