«Es netaisos karot, lai aizstāvētu visādu miljonāru privātīpašumus! Visa Latvija jau tāpat nopirkta, šitā valsts ir nožēlojama. Lai karo muļķi, es braukšu prom, ja te ienāks krievi, vot,» četru jaunu cilvēku kompānijā viens skaļāks pauda savu nostāju. «Es gan iešu par medmāsu,» nopietnā balsī iebilda meitene. Vēl kāds ieņirdza: «Tu, «medmāsa», vispār zini, kā plāksteri uz tulznas uzlīmēt?» «Un ko tu te dakterēsi? Varonīgos deputātus, kas sen jau būs uz laukiem aizbēguši? Da nafig, es arī braukšu prom, nav jēgas pretoties,» punktu pielika ceturtais jauneklis.
Tādu, raugi, sarunu man gadījās dzirdēt kādā ēdināšanas iestādē. Atklājās gandrīz viss sabiedrības uzvedības spektrs, kas norāda uz attieksmi pret šodienas trauslo drošību: no absolūta nolieguma aizstāvēt savu zemi un «pilnīgi saprotamas» gļēvulības līdz varbūt mazliet naivam jūtu izpaudumam, ja runa ir par to, kādu iespēju robežās varam palīdzēt aizstāvēt savu zemi. Trūka vienīgi izsvērta un pamatota viedokļa, kāpēc to vajadzētu darīt. Vai arī – nevajadzētu.
Nesen parādījās Nacionālās aizsardzības akadēmijas drošības eksperta Jāņa Bērziņa viedoklis par to, ka viens no svarīgākajiem agresorvalsts instrumentiem ir mēģinājumi pārliecināt sabiedrību, ka ir bezjēdzīgi pretoties. «Ja mēs gribam uzbrukt kādai valstij, mums vajag leģitimizēt mūsu mērķus ne tikai mūsu sabiedrības ietvaros, bet arī tajā valstī, kurai uzbrūkam. Lai to izdarītu, mums jāizmanto informācijas operācijas un psiholoģiskās operācijas. To šobrīd Latvijā veicina Krievija,» skaidroja Bērziņš. Var tikai piekrist Bērziņa vērtējumam, kas attiecas uz zināmas sabiedrības daļas noskaņojumu: nav ko pretoties, labāk uzreiz pacelt ķepas, tā būs mazāk sāpīgi, bet vispareizākais būtu pateikt, ka mēs gribam iekļauties Krievijas sastāvā, parakstīt līgumu, paspiest cits citam roku, un viss būs mierīgi.
Krievija veiksmīgi leģitimizē savus mērķus Latvijā. Viens no Krievijas palīgiem – arvien aktīvā piektā kolonna. Bet nevajag meklēt piektās kolonnas ierindniekus viņu tradicionālajā vidē – migrantu apdzīvotajos rajonos vai apšaubāmu biedrību un partiju saietos. Piektās kolonnas jaunpienācēji ir tepat, latviskajā apkārtnē. Tie, kuri gan publiski, gan privāti izsakās par Latviju kā «nožēlojamu valsti», par kuru nav vērts iestāties. Bet ko šie taisnie tiesātāji ir paveikuši Latvijas labā? Ko viņi ir darījuši, lai lietas mainītos? Visdrīzāk neko nav darījuši, bet ar klusinātu malā stāvēšanu piepalīdzējuši gan tiem, kas bezmērķīgi sēž augstos krēslos un sirsnīgi iesaka bēgt krūmos, «ja kas», gan tiem, kas vāra putru daudz zemākos plauktos, mēģinādami vientiešiem iesmērēt nepretošanās pārliecību, jo te jau viss «miljonāriem pārdots», ko tad vēl aizstāvēt.
Tās visas ir sekas vieglprātībai un netālredzībai, kas zēlusi Latvijā kopš neatkarības atgūšanas. Mūsu lieliskā izglītības sistēma kopā ar valstiski ārkārtīgi pārdomāto patriotisma audzināšanu ir iebraukusi tik dziļā grāvī, ka diez vai ar vaigu piepūšanu tos ratus varēs izstumt atpakaļ uz ceļa. Valsts atjaunošanas periodā galvenais bija stutēt ražošanu, to neuzstutēja, toties palaida ganībās arī valstiskuma apziņas un patriotisma stiprināšanu.
Patlaban pret Latviju darbojas gandrīz 100 organizācijas, kas saņem finansējumu no Krievijas – tā apgalvo Drošības policija (DP). Šādas «organizācijas» ir pietiekami prasmīgas, lai iedēstītu cilvēkos nedrošību, neizlēmību, bailes un gļēvumu – Krievijas ģeopolitisko interešu vārdā. Savukārt mūsu brašie valsts vadītāji nedara pilnīgi neko, lai vismaz kaut kādā veidā iespaidotu šo negatīvo procesu. Vienīgi Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece ir konsekventi nacionāla un patriotiska, par ko arī dabū pa muguru no mērenajiem un uzmanīgajiem katikkautkasnenotiek pulciņa dalībniekiem. Bet, ja runājam par to, ka DP zina šīs organizācijas, tad – kāpēc tās netiek paņemtas aiz bikšu siksnas un izmestas ārā no Latvijas? Ka tik kaut kas nenotiek?
Taču, ja atsvešināmies no simtiem prātīgu argumentu, paliek naivais un neatbildamais jautājums: kā vispār var iedomāties bēgt prom no valsts, no dzimtenes – laikā, kad tai ir vajadzīga tava palīdzība? Un nav pat runa par karošanu, bet – par tavu atbalstu, ko vari sniegt savu fizisko un morālo iespēju robežās.
