Piektdiena, 29.marts

redeem Agija, Aldonis

arrow_right_alt Viedokļi

Ņemcovs. Izaicinoši dzīvs

© f64

2008. gadā Borisu Ņemcovu intervēju pirmoreiz: viņš bija atbraucis uz Rīgu, lai prezentētu savu grāmatu Dumpinieka grēksūdze, kas iznāca latviski. Ar Borisu bija viegli sarunāties: atvērtība un intelekts radīja ap viņu tādu kā uzticamības lauku, un bažas par to, ka slavenais Krievijas opozicionārs varētu būt augstprātīgs vai pārgudrs, izgaisa kā nebijušas.

Bijušā vicepremjera Borisa Ņemcova grāmata Krievijā bija ieguvusi milzu popularitāti. «Nav daudz tādu cilvēku, kas Krievijā atklāti nostātos pret Putinu,» viņš toreiz Rīgas intervijā teica, piebilzdams vēl, ka Krievijā nav brīvas preses, tā jau sen esot iznīcināta. Putins baidās no preses, kas varētu paust kritiku pret viņu? «Baidās – tas nav piemērots vārds. Putins neieredz kritiku. Kad Putins kļuva par prezidentu, viņš saprata, ka televīzija – tas ir ierocis. Tāpēc paņēma to savā varā. Avīzes tāpat,» atbildēja Ņemcovs. Jau toreiz bija skaidrs, ka Putins izmantos medijus savā labā, bet, ka šis process notiks tik strauji un bezcerīgi, nozombējot teju 90% no Krievijas tautas, to nevarēja paredzēt. Austrumeiropas studiju centra rīkotajā intelektuāļu forumā, kas notika Lietuvā, par šodienas Krieviju Ņemcovs teica: «Tas nav informācijas karš pret krieviem, tas ir informācijas terors.» Viņaprāt, Putins ir «izēdis krieviem smadzenes un vietā implantējis melus – par Kosovu, cīņu pret fašistiem, Stepana Banderas sekotājiem un huntu».

Boriss Ņemcovs bija viens no tiem divdesmit procentiem, kas aktīvi centās modināt Putina politikas nozombēto tautu. «Es nekad neesmu slēpis savus politiskos uzskatus,» teica Boriss Ņemcovs savā pēdējā intervijā, kas notika Maskavā. «Domāju, ka tieši Putins izraisīja karu Ukrainā. Mana attieksme pret Putinu sliktāka vairs nevar būt.» Protams, Ņemcovs apzinājās, ka ar viņu šīs atklātās konfrontācijas dēļ var notikt ļaunākais, bet šī apzināšanās bija vairāk teorētiska. Ņemcovam šajā pašā pēdējā intervijā vaicāja: «Vai jūs domājat, ka Putins tuvākajā laikā var jūs nogalināt pats vai ar starpnieku palīdzību?» «Jūs zināt, jā... Nedaudz. Ne tik ļoti par to baidos kā mana māte, un tomēr... Ja es stipri baidītos, tad diez vai būtu opozīcijas partijas vadītājs, diez vai nodarbotos ar to, ar ko nodarbojos,» atbildēja Ņemcovs. Intervētājs izteica cerību, ka veselais saprāts uzvarēs un Putins viņu nenogalinās. «Dievs, dod. Es arī ceru,» attrauca Ņemcovs.

Pēc dažām stundām viņš tika nogalināts. Klajā vietā. Blakus Kremlim, kur neviens kvadrātcentimetrs nav brīvs no novērošanas kameru visuredzošās acs. Protams, Putinu neviens aiz rokas nepieķēra. Bet viņš jau arī nekad nav bijis tiešais vainīgais: nedz tad, kad notika Beslanas un NordOst ķīlnieku krīzes ar desmitiem nogalināto, nedz tad, kad nogrima zemūdene Kurska, kurā, pateicoties Putina nelietībai, gāja bojā 118 apkalpes locekļi. Acīmredzot visas tautas sirgst ar īsās atmiņas sindromu, tāpēc Putins patlaban ir Krievijas varonis Nr. 1.

Patiesību sakot, tas būtu zināms atvieglojums – pateikt, ka vainīgs Vladimirs Putins. Nu, vainīgs, nu mums visiem tas ir skaidrs. Bet izskatās, ka viņš ir radījis monstru, kuru pats vairs nespēj savaldīt. Kas mudināja Maskavā organizēt antimaidanu, kurā par galveno Putina un «tautas ienaidnieku» tika nosaukts Boriss Ņemcovs? Bez prezidenta atbalsta neviens nerīkotu tādu karnevālu. Viņa pēdu bučotāji nekad nebūtu uzdrīkstējušies pat celiņu uz galvas pāršķirt otrā pusē, kur nu vēl taisīt visādus antimaidanus. Bet nu izskatās, ka drosme ir augusi līdz ar propagandas un naida injekcijām, kas pēdējā laikā ir sevišķi intensīvas. «Tas ir ciniski un nožēlojami – sanaidot cilvēkus. Putins ir tiešā veidā atbildīgs par naida kurināšanu starp tautām,» tajā pašā Lietuvas forumā teica Ņemcovs.

Taču bez naida Krievijas režīms nav iedomājams. Kā gan tas varētu eksistēt, ja nebūtu meistarīgi virzīta naida pret tautām un valstīm – «ienaidniecēm», pret atsevišķiem, varai nevēlamiem cilvēkiem vai sabiedrības grupām? Putins par savu naida mērķi vispirms izvēlējās čečenus, pēc tam – gruzīnus, tagad tie jau ir ukraiņi. Un kā tad bez eiropiešiem vai amerikāņiem? Tie taču ir galvenie ienaidnieki! To zina pat dubļainākās Krievijas sādžas tantiņas, sak, ka tik uz šejieni āmrikāņi neatnāktu... Putina propaganda rībina naida bungas, un visa valsts raustās konvulsijās kā bezcerīgs krītamkaites slimnieks. Bet propagandisti un Putina palīgi to visu skaisti dēvē par «tautas atbalstu prezidenta politikai».

Boriss Ņemcovs uz Rīgu atbrauca vēl vienu reizi. Arī tad viņu intervēju. Un arī tad viņš atstāja ārkārtīgi vitāla cilvēka iespaidu, tāda, kurš priecājas par dzīvi, par būšanu opozīcijā, par katru dienu, kas ir piesātināta ar patiesības meklējumiem un ar šo atradumu atdošanu pārējiem. Un tādi – izaicinoši dzīvi un cīņas pilnasinīgi cilvēki – ir aizvainojoši zombijiem, kurus milzīgā skaitā dzemdinājis Putina režīms. Tādus – izaicinoši dzīvos – vajag novākt. Tādus, kuri domā un mēģina šo «netikumu» ierādīt citiem. Tagad Krievijai ir izvēle: vai nu pakļauties zombiju propagandai, kas paredz tikai naidu, karu un slepkavības, vai beidzot atģisties un sākt domāt. Pretējā gadījumā turpināsies baisais kritiens tumsā.