Ziemsvētki esot brīnumu gaidīšanas laiks. Tiešām, kurš gan negribētu ielikt plaukstā brīnumu, piemēram, negaidītas laimes izskatā – raugi, paveras vārtiņi, un pa tiem ienāk baltmāmiņa un piedāvā izvēlēties skaistāko, mirdzošāko un lielāko laimes pakavu.
Bet vārtiņiem garām tekalē vien steidzīgi promgājēji, nepakavēdamies nedz tavu ilgošanās pilno skatienu iespaidā, nedz tavas mājas greznojuma gaišo uguntiņu vilināti. Katram savas rūpes, un laimes baltmāmiņa arī kavējas...
Šogad Ziemsvētku brīnums varētu būt ziņa, ko neviens neapstrīdētu: kara nebūs. Ik pa laikam, kā paisuma vilnim piesmeļot piekrasti, uzvirmo nedrošības izjūta: kas notiks ar mums? Kas notiks ar mūsu zaļo zemi, mūsu stūrīti un kaktiņu, mūsu balto kaķīti, mūsu pūtvējiņiem un lauztajām priedēm? Vai kādu tas viss maz interesē, izņemot mūs pašus? Kā nomaļus stāvoši vienpatnieki mēs, sāpīgi klusējot, lūkojamies uz saviem dārgumiem – debesīm virs Latvijas, druvām, kur aug mūsu maize, un tīrajiem avotiem, kas dāsni dāvā svaigu, nesamaitātu valgmi. Un tāpat klusējot vaicājam: vai tas viss būs mūsu? Vai karš, kas dun pavisam netālu, ar savu melno spārnu neskars arī mūs? Vai kara žurkas, kurām nekad nav gana ar jau iekarotajām teritorijām, neapplūdinās arī mūsu vientiesīgi gaišos un neskartos cilvēcības tīrumus?
Skatos kaimiņzemes žurku ķēniņa īpaši nogludinātajā sejā un domāju: stūrī iedzīts ķēniņš, bet dīžājas kā daždien jaunkundze pirms randiņa. Nez, vai aizvelk pats sevi līdz jautājumam: kā man saglabāt savu seju? Kā to saglabāt, lai neviens nepamanītu manu sakāvi? Citas izejas man nav, ķēniņš pie sevis pārliek, kā vien virzīties tālāk. Ja nevirzīšos, par mani pasmiesies, sak, vājinieks tas mūsu ķēniņš! Un viņa žurkas ir gatavas skriet tur, kur viņš pavēlēs. Viņam vairs nav kur atkāpties, viņam jāsaglabā sava botoksētā seja, brāļu kara asinīs izžulgušās rokas un melu makaroniem apkarinātā sirdsapziņa.
Bet, lai nebūtu jāvaino tikai kaimiņžurkas, varam paskatīties arī uz savējām. Nu pienācis skaistais laiks, kad notiek Ziemsvētku brīnumi – vismaz ar dažiem notiek. Pārējiem pienākas sirsnīgi novēlējumi un citi pārdomu laika aksesuāri. Gan jau tālrādē iekāps mūsu savēlētie līderi un ar gaišu smaidu mūs mierinās. Un solīs, solīs... Bet nezin kāpēc neatstās izjūta, ka viņi dzīvo uz citas planētas, gluži citas – ne uz tās, uz kuras dzīvojam mēs. Kaut arī zemapziņā vēlēsimies no viņiem dzirdēt ko labu un cerīgu, tik un tā prāts mūs iemetīs realitātē: ne viņi mūs redz, ne mēs viņus dzirdam. It kā starp mums un viņiem būtu bezdibenis, kuram pāri lido vien lozungi no partiju kongresiem un četrtūkstoš zīmju programmas no Saeimas vēlēšanu regulārajiem gadījumiem.
Kara nebūs. To mums nepateiks neviens, kas veiksmīgi aizbēdzis, piedodiet, aizvēlējies, uz dažādām labi apmaksātām Eirobriseles institūcijām. To nepateiks arī vietējā kaluma dižvīri un varensievas, kam sēžas muskuļi deldē Saeimas un valdības krēslus. Viņi svarīgi tup savās laktās, spriedelē par tautas vēlētu prezidentu, par deputātiem dzērājšoferiem un deputātiem vienkārši dzērājiem, par valsts budžetu, kas visiem, izņemot viņus pašus, šķiet atpakaļrāpulīgs, spriedelē par patriotismu, kas dilst tieši tādu valsts varas trivializētāju dēļ, taču nav dzirdēts, ka jelkāds no viņiem sarunātos ar tautu, sak, mēs darām visu, lai kara nebūtu, un mēs to darām tā un tā, un jums nav no kā bīties! Jā, ir dežūfrāzes par NATO 5. pantu un citas mūsdienu pasakas, kam saprātīgu skaidrojumu nezina neviens. Bet nav nokāpšanas no varas Olimpa, nav sirsnības, nav līdzdalības un iejušanās to cilvēku dzīvē, kas jums, valdīklas, deleģē varu! Ir tikai atsvešinātība, ko laiku pa laikam krāsaini atsvaidzina kārtējās vēlēšanas.
Dzirdu Līvu dziedāto Svēteli: «Skatieties, redziet, cik plaši un brīvi svētelis debesīs riņķo un slīd. Veroties viņā, ticēt mums gribas: nebūs vairs kara ne šodien, ne rīt.» Kaut kā pavisam citādi patlaban skan šī dziesma. Kā ticība, kas dzimst izmisumā. Kā pašiedvesma: kara nebūs! Kamēr Latviju nav pametuši kārtējie 50 000 izmisuma dzīto, kamēr nebūtībā nav aizgājuši visi, kuriem patiešām ticam, kamēr vienaldzības mēris kā pelēks un netīrs kājauts nav pārklājis visu dzīvo, kas mūsos vēl ir – meklēsim sevī Ziemsvētku brīnumu, to spēku, kas mūsu pašu. No citiem vairs nav ko gaidīt.
