Atceros 2000. gada augustu, kad Barenca jūrā pēc torpēdu sprādziena nogrima krievu zemūdene Kursk. Toreiz nebija nekādu iespēju uzzināt ko vairāk par traģēdijas apmēriem, par cilvēkiem, kas tajā gājuši bojā, jo nebija tūdaļ reaģējošo sociālo tīklu, – varējām izmantot tikai televizorā un radio skanošās ziņas.
Katru brīdi klausījāmies un skatījāmies, jo tas šķita baisi: lēnām mirt, nosmokot tumsā un bezcerībā.
Varoņdarbiem nav gala
Pirmajos mirkļos cerējām: gan jau krievi savējos izglābs. Pagāja trīs dienas, un lielie admirāļi nebija pat izkustinājuši pēcpuses no savām siltajām vietām, lai kaut ko darītu bojā ejošo jūrnieku labā, bet jaunizceptais Krievijas prezidents Vladimirs Putins turpināja atpūtu Soču saulītē – sak, lai taču tur grimst, kam jāgrimst, vai es tur varu ko mainīt?! Bet pirms dažiem mēnešiem prezidenta zvērestā viņš bija paudis, ka «aizstāvēs un aizsargās» Krievijas pilsoņu tiesības, brīvību un dzīvību.
Tagad redzu, ka jau toreiz sākās Putina liekulības, melu un cinisma laikmets. Tie jūrnieki, kas negāja bojā zemūdenes sprādziena laikā, lēni un mokoši izdzisa trīs dienās: viņu pēdējā aptvērumā beidzās gaiss. Tāpēc, ka viņu priekšnieki viņus pameta nomirt. Tāpēc, ka svarīgāk bija atteikt ārvalstu palīdzību, – ka tikai tie ārzemnieki nenozog kādu zemūdenes noslēpumu! Un tāpēc, ka lielais priekšnieks izvēlējās nepārtraukt savu dārgo atpūtu.
Vēlāk Putins sniedza interviju amerikāņu telekanāla CNN ilggadējā raidījuma Larry King Live vadītājam Lerijam Kingam, kurš uzdeva jautājumu: «Kas notika ar jūsu zemūdeni?» Un Putins, viegli smīkņādams, atbildēja: «Tā nogrima.» Tad, kad bojā gājušo jūrnieku sievas un mātes tikās ar Putinu – pieņemu, lai paskatītos viņam acīs un censtos tur ieraudzīt līdzjūtību un izpratni, – viņš izmetis frāzi par «palaistuvēm, kas noalgotas par desmit dolāriem». Tie nebija vienīgie Putina varoņdarbi. Pēc tam sekoja Beslanas traģēdijā nošautie bērni, noindētie ķīlnieki Maskavā, Dubrovkas teātrī, bija līdz pamatiem nodedzinātā Groznija, politisko oponentu vajāšana... Tas viss notika ar tiešu dižvadoņa akceptu un cinisku pārliecību par savu nekļūdīgumu.
Pērtiķi ar atomieročiem
Pavasarī Putina varoņdarbu sarakstam pievienojās Ukraina ar tai nolaupīto un okupēto Krimu, ar karadarbību, kuru izprovocējis Kremlis, ar meliem un asinīm. Bet Putins tostarp neatkāpjas no savas tradicionālās retorikas: pirms kāda laika, uzrunādams Krievijā akreditētos vēstniekus, viņš atgādināja pasaulei, ka Krievija darīšot visu, lai aizstāvētu tautiešus ārzemēs. «Gribu, lai visi saprastu: mūsu valsts turpmāk enerģiski aizstāvēs krievu, mūsu tautiešu tiesības ārzemēs, tam izmantojot visu esošo līdzekļu arsenālu – no politiskiem un ekonomiskiem līdz starptautiskajās tiesībās paredzētām humānajām operācijām – tiesībām uz pašaizsardzību,» viņš teica.
«Kad es runāju par krievu cilvēkiem un krievvalodīgajiem pilsoņiem, es ar to domāju cilvēkus, kuri sevi jūt par tā dēvētās plašās «krievu pasaules» daļu – ne obligāti etniski krievu cilvēki, bet gan tie, kas sevi uzskata par krievu cilvēkiem,» viņš klāstīja neprašām, kuriem vēl nebija skaidrs, ko viņš grasās aizstāvēt. It kā šo «krievu cilvēku» savulaik nebija ne zemūdenē Kursk, ne Dubrovkas teātrī. It kā Ukrainā nebija to, kuri «sevi uzskata par krievu cilvēkiem». Jo galvenais taču ir pierādīt, ka tu esi «krievu pasaules» aizstāvis, un tas nekas, ka no «aizstāvja» rokām un pavēlēm iet bojā cilvēki. Cik tālu stiepjas «krievu pasaule», agresors Putins gan neprecizēja. Šķiet, tai – Putinaprāt – nav robežu. Tipiska okupanta domāšana, paspilgtināta ar iespējām veikt «humānās operācijas» svešās teritorijās.
Pirms dažām dienām Kremļa sponsorētie bandīti Austrumukrainā notrieca Malaizijas pasažieru lidmašīnu. «Krievu pasaule» acīmredzot spēj izpausties arī šādi: kā starptautisks bandītisms un marodierisms, kā valsts iegrūšana neapturamā un nekontrolējamā viduslaiku barbarismā. Faktiski vairs nav svarīgi, kurš tieši nospieda iznīcinātājraķetes palaišanas pogu – kaut kādas «Doņeckas tautas republikas» bandīts vai krievu armijas ģenerālis, jo ar šo drausmīgo noziegumu Kremlis ir iegrūdis visu Krieviju morāles aizvēsturē, kurā valda pērtiķi ar atomieročiem ķetnās.
Patīk nogalināt
Krievu vēsturnieks Jurijs Felštinskis nule izteicies, ka «viss, kas mums tagad ir Krievijā, – tā ir diktatūra. Tā nav staļinveidīgā diktatūra, drīzāk tā ir maiga fašistiskā diktatūra, kāda bija Musolīni vai agrīnā Hitlera laikā.» Un, gluži tāpat kā savulaik Ādolfs Hitlers «maigi» gribēja apvienot visu zemju vāciešus (lasi – okupēt svešas valstis), tagad arī Putins vēlas «apvienot» krievus. Taču Putina propagandas mašīna, apstrādājot krievus, darbojas daudz perfektāk nekā Gebelsa melu dzirnavas.
Kolektīvais narcisms, kas ik dienu tiek uzspiests krieviem, radījis savu monstru – skaisto, taisnīgo, gudro un par visu krievu nākotni domājošo Putinu. Krievijā nav masu protestu pret Putina feodālo režīmu: viņu atbalsta plašas darbaļaužu masas, kuras veidojas no mazizglītotiem, propagandas nozombētiem ļautiņiem, kam diemžēl pievienojušies arī vairāki kultūras un mākslas darbinieki. Tādu pašu kolektīvo narcismu savulaik veidoja arī Hitlers, uzsverot, ka vācu tauta ir pārāka par visām. Vai Hitlers un Putins ir šizofrēniķi? Mediķi vairās no konkrētas atbildes. Bet par gara radiniekiem viņus gan var uzskatīt: Hitleram sekotāju bija daudz, un viņš ar prieku nolūkojās viņu zvērībās, tāpat arī Putinam acīmredzami patīk lūkoties, kā viņa ķēdes suņi, tā dēvētie Austrumukrainas separātisti, sajutuši asins garšu, plosās arvien vairāk. Apstāties nav iespējams. Viņiem vienkārši patīk nogalināt.
Bez bandītu kara metodēm
Nule ievēlētais Eiropas Parlamenta deputāts Andrejs Mamikins lepojas ar to, ka viņa pārstāvētajai partijai, proti, Saskaņas centram, ir līgums ar Krievijas prezidenta Vladimira Putina partiju Vienotā Krievija, jo brīdī, kad SC būs valdībā, tas palīdzēšot Latvijai veidot attiecības ar Krieviju. Atliek cerēt, ka SC nebūs valdībā nekad. Bet tas, protams, ir atkarīgs no tā, cik redzīgs būs vēlētājs. Cik imūns pret putinismu viņš būs.
Ir baisi iedomāties un ir neiespējami saprast, kā var «noslēgt līgumu» un «sadarboties» ar cilvēku, kas savu politisko karjeru sāka ar zemūdenes Kursk pamešanu likteņa varā, turpināja ar Čečenijas izpostīšanu, ar cilvēku, kurš līdzvainojams Beslanas un Dubrovkas ķīlnieku nāvē, ar cilvēku, kas okupējis daļu Ukrainas un iegrūdis kaimiņvalsti asiņainā karā, ar cilvēku, uz kura sirdsapziņas ir arī Malaizijas reisa bojāgājušo dzīvības?
Ja vēlētājs nenovērtēs šīs «sadarbības» postošās sekas, gaisa tricināšana, kas iestājusies pēc ārlietu ministra Edgara Rinkēviča lēmuma neielaist trīs Jaunā viļņa «zvaigznes» Latvijā, šķitīs kā nevainīgi palaists balodītis, salīdzinot ar valstī esošās 5. kolonnas vareno uzvaras pļurkšķi, kas gaidāms pēc «SC ienākšanas valdībā». Bet «sadarbības» sekas, ja kārtīgi iedziļināmies, ir nemanāma, bet pārliecinoša Latvijas rusifikācija un sekojoša iekļaušana kādreizējās PSRS robežās, un tas, iespējams, notiks pat bez drastiskām bandītu kara metodēm. Tāds ir mērķis. Šizofrēnisks, aplams vai ģeniāls ir šis mērķis – nav svarīgi. Daudz nozīmīgāk ir tas, kādus mērķus izvirzām mēs. Un ar «mēs» es domāju gan valsts vadītājus, gan ikvienu no mums. Pretējā gadījumā var sanākt tā, ka gluži nejauši tiekam iekļauti Putina mērķu sarakstā.
