Mediķi ir sašutuši un pārsteigti par līdzcilvēku vienaldzību: šoziem nosaluši 63 cilvēki, no kuriem 27 – sabiedriskās vietās. Tas nozīmē: garāmgājēju acu priekšā. Atklāti sakot, nesaprotu, kāpēc mediķi brīnās?
Valsts bīdītāju kultivētā vienaldzība, meli un liekulība var radīt tikai aukstus vērotājus, kuriem sasalstošs, mirstošs cilvēks – varbūt pat ne bomzis, kas izvēlējies savu gaišo dzīves ceļu – būs tikai traucēklis uz trotuāra vai uz sabiedriskā transporta pieturvietas soliņa. Drīzāk vajadzētu brīnīties par tiem nedaudzajiem, kas tomēr spējuši izņemt no kabatas mobilo un piezvanīt ātrajiem – tas ir izņēmums no likumsakarīgās vienaldzības.
Lieki atgādināt, ka valdošie dzīvo ārpus laika un vietas. Viņi nedzird, neredz, nejūt, kā tauta eksistē. Kā sausas pupas pret sienu sitas daži vārgi protesti, kuros dzird čukstam par dzīves dārdzības katastrofālo augšanu, par medicīnisko pakalpojumu nepieejamību. Pat Zolitūdes traģēdiju pats galvenais valdīkla izmanto, lai, notraušot valstiskās atbildības asaru, nostātos rindā uz siltu amatu Eirobriselē, savukārt pārējie pie varas piesūkušies franti, liekulības togās ietinušies, saldi sola pasargāt mazturīgos no elektrības tarifu «neizbēgamās celšanās». Solījumi gan izšķīst kā pīļu mēsli kolhoza dīķī, jo patiesībā šiem solītājiem ir dziļi pie elkoņa, kas notiks ar mazturīgajiem, vidēji turīgajiem vai vispār neturīgajiem.
Vienaldzība lēnām pārtop gara kroplībā – citu iespēju nav. Vēl jau gan varam priecāties par to, ka tomēr atrodas ļaudis, kas ziedo naudu, lietas un savu sirds siltumu tiem, kam tā visa pietrūkst visvairāk. Cilvēkiem, dzīvniekiem. Tomēr gara kroplība nāk virsū kā smirdošs indes mākonis, un glābiņa var arī nebūt. Sabiedriskajos tīklos nule klejoja asiņains stāsts par Farēru salu (Dānijas autonomais apgabals ar aptuveni 45 000 iedzīvotāju) dižzvejnieku ikgadējo slepkavības rituālu, kurā barbariski tiek nogalināti aptuveni 950 vaļveidīgie un delfīni. Ciema ļautiņi sanāk kopā, lai paskatītos, kā bezpalīdzīgos, mirstošos dzīvniekus peldina viņu asinīs. Zināt, tas ir tāds rituāls, ko stulbie ārzemnieki nezin kādēļ nesaprot.
Citādi kā par garīgo kropļu pasākumu nevar nosaukt svētdien notikušo 18 mēnešus vecā žirafu tēviņa Mariusa publisku nogalināšanu Kopenhāgenā (Dānija): ar lopkautuves triecienpistoles šāvienu dažsimt cilvēku acu priekšā (eksekūcijas baudītāju vidū bija arī bērni) tika nošauts, nodīrāts un lauvu ēdienreizei sadalīts žirafpuika, jo, raugi, zoodārzam, kurā viņš piedzima, neesot bijis citas izvēles – Eiropas zoodārzu un akvāriju asociācijas noteikumi liek izvairīties no tuvas radniecības žirafu krustošanas, bet žirafes kastrācija būtu «nežēlīga rīcība». Daudzi pasaules zoodārzi un privātpersonas izteica vēlmi iegādāties skaistuli Mariusu, cilvēku tūkstoši gan Eiropā, gan pasaulē protestēja, taču Kopenhāgenas bendesmaisiem bija svarīgāki Eiropas asociācijas noteikumi...
Nez, cik tālu esam no progresīvās Dānijas? Izskatās, ka arī pie mums dzīvības vērtībai nav svara – nedz cilvēka, nedz, piedodiet, dzīvnieka. Smagi slimi bērni, kuri jāoperē, gaida un nesagaida naudu no valsts, retas plaušu kaites skarta jauna sieviete arī gaida, bet atduras valsts vienaldzībā. Taču, ja tā vēsi padomā – kāpēc gan visu vajadzētu tik ļoti sarežģīt? Neproduktīvos, ģenētiski nepareizos, visādi citādi liekos taču var «atšaut». Nu, varbūt ne vienmēr ar triecienpistoli, kā tas notika ar Mariusu vai simtiem suņu pirms Soču olimpiskajām spēlēm, bet ar parastu neievērošanu, garām paiešanu. Tā jau ir šī gara kroplība, transformējusies no vienaldzības, no augstprātīgās pārliecības, ka tie, kuriem ir kāda «vaina», tie, kuriem uzspiests nevajadzības zīmogs, ir lemti iznīcībai. Un šī iznīcība allaž ir tik pareizi ietērpta dažādos noteikumos, regulās, likumos. Tik pareizi, ka kļūst par «cilvēku» otro un īsto ādu. Šī sērga pārņem pasauli. Mums vēl ir iespēja to glābt ar savas sirds siltumu. Varēsim?
