Tas ir kā mazs brīnums: ik gadu uz barikāžu laiku mani uzrunā kāds jaunietis, kas brīvprātīgi ir uzņēmies izpētīt, kas tad īsti tajās Atmodas dienās un 1991. gada barikādēs notika. Skolā uzdots darbs, paša interese?
Visbiežāk gan jūtu vecāku un skolotāju iedrošinājumu, jo tā – no tukšas, neieinteresētības pārsātinātas atmosfēras, kas reizēm pat pāraug naidā un nicinājumā pret tautas vēsturi – nekas arī nerastos. Iespējams, ka šāda bērnu attieksme – no vēstures lieciniekiem ņemt pa mazumiņam – kādreiz spēs viņos un viņu vienaudžos uzziedināt tādu attieksmi, kas absolūti nepieciešama ikvienam Latvijas cilvēkam, kas patiesi mīl savu zemi, savu vienīgo un neatkārtojamo.
Taču pieaugušie gudrinieki, kuri, no vienas siles lakdami, kopā izlaizījuši jau pudiem sāls, vienbalsīgi ar saviem eirodraugiem mēģinādami noliegt Latviju kā nacionālu valsti, dara visu, lai vēsturi padarītu par farsu, bet tās dalībniekus – par pāķiem, kas 1991. gada janvārī ar savu smago tehniku iebrauca Rīgā, lai kādu nedēļu patusētu bez darba, toties ar karstu tēju, pīrādziņiem un šņabi. Pārējie, kuri to sāli neēda, kautri klusē. Sak, lai jau ņirgājas par barikāžu sargiem, par tiem, kas savā brīvības un cerību vientiesībā bija gatavi faktiski kailām rokām aizstāvēt vēl vārgos Latvijas suverenitātes asnus. «Mani neinteresē tas, kas notika 1991. gada 20. janvārī, manis toreiz vēl nebija, skolā mums to nemāca,» atzīstas kāds jauneklis. «Barikāžu pasākumus neapmeklēšu, tie mani nesaista,» turpina kāds cits. Tās ir sekas absolūtajam nacionālās politikas trūkumam gan izglītībā, gan valstiskās domāšanas līmenī vispār. Atsevišķas izteikas par nevēlēšanos zināt kaut ko par Latvijas neseno vēsturi varētu vērtēt kā pieļaujamo atkritumu daudzumu jebkurā izcilā produktā. Bet še jau parādās atkritumu pārprodukcija, kas eventuāli izcilo produktu padara par miskastē izmetamu mēslu.
Neesmu pētījusi patriotisma un vēstures mācību mijiedarbi kaimiņu Lietuvā, taču daži fakti liecina, ka Latvijas nacionālās (?) politikas izpratne ir tuvu nullei, salīdzinot ar Lietuvu. Tā, piemēram, nesenais notikums, kas satricināja ne tikai lietuviešus, bet arī ļoti daudzus latviešus, bija saistīts ar 1991. gada 13. janvāra notikumiem Viļņā, kad padomju armijas rīkļurāvēju agresijas dēļ gāja bojā 14 lietuviešu – brīvības aizstāvju. Promaskaviskais kanāls PBK pērnā gada 4. oktobra raidījumā Cilvēks un likums kārtējā laidienā apgalvoja, ka padarmijas uzbrukumā nav gājuši bojā miermīlīgie civiliedzīvotāji, stāstot pasakas, ka 13. janvāra mēģinājumā ieņemt Viļņas televīzijas torni neesot bijis neviena upura, kura nāvē būtu vainojama padomju armija, un viss notikušais esot liela Lietuvas varasiestāžu provokācija. Nākamajā rītā, atbalstot lietuviešus un sargājot trauslos Latvijas neatkarības asnus, sākās barikāžu celtniecība Rīgā.
Pēc PBK murgiem kabeļtelevīzijas Cgates (tā retranslēja PBK) direktors Pauļus Dambrausks, riskējot saņemt lielas skatītāju daļas neapmierinātību par sava iemīļotā kanāla neredzēšanu, nolēma pārtraukt translēt PBK. Dambrausks par šādu lēmumu jau 13. janvārī ir saņēmis Lietuvas valsts apbalvojumu – «par stingru pilsonisko pozīciju, principialitāti un centieniem apturēt ļaunprātīgus Lietuvas apmelojumus». Lietuvas aizsardzības ministrs Juzs Olekass, skaidrojot šo soli, teica: «Mēs uzskatām, ka tāds solis, kas rāda, ka ikviens no mums spēj pretoties un aizstāvēt vispārcilvēciskās vērtības un arī savas tautas vērtības, ir pelnījis apbalvojumu.»
Kas šajā sakarā notiek pie mums? Nekas sevišķs. Mirkli pašūmējāmies, un diezgan. Latvijas Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome kanālu PBK par šo pārraidi aplaimoja ar maksimālo administratīvo sodu, un tas bija 1500 latu. Tas esot maksimālais sods, ko paredz LR likumdošana. Acīmredzot tā ir tikpat bezzobaina kā politiķu griba, varbūt precīzāk – bezgriba. Nepietiek ar to, ka promaskaviskie kanāli pārpārēm plūdina Latvijā savu propagandas darvu, tam visam jāpieliek klāt mūsu likumdevēju absolūtā nespēja aizsargāt informatīvo telpu, un tad vairs nekādu izbrīnu neizraisa nedz vienaldzība, nedz noliegums, nedz garīgs trulums, kas kā indīga plēve pārklāj Latviju.
Mēs te varam cepties un vārīties par Satversmes preambulām, valstsnāciju un visādiem nacionālās attīstības plāniem, bet pamata, stingra atspēriena tam visam taču nav! Šī vārīšanās ir tikai putas virs liesas zupas, kuru jau pāris gadu desmitus gatavo netalantīgi, bet ambiciozi pavārmācekļi, uzdodamies par pasaules klases šefpavāriem. Tad ko brīnīties par tiem, kuriem šī zupa jāstrebj? Vai tad viņiem būs svēts barikāžu ideālisms, ja tas valstiskā līmenī tiek padarīts par vēstures putām, kas jānosmeļ un jāizmet ārā?
