ASV kādreizējais prezidents un 2. pasaules kara karavadonis Dvaits Eizenhauers savos memuāros apraksta krievu karavadoņa Georgija Žukova plātīšanos ar to, kā viņš viegli ticis galā ar mīnu laukiem, ieņemot Zēlovas augstienes Berlīnes aizsargvalnī.
Žukovs vienkārši dzinis pāri mīnu laukiem paša kareivjus. Eizenhaueram žoklis atkāries no neiedomājamās cietsirdības, un viņš nodomājis, ka par līdzīgu rīcību pats būtu nonācis tribunāla priekšā. Taču Žukovam šāda metode šķita pašsaprotama, un viņš pat nedomāja to slēpt kā kaut ko nepiedienīgu. Vēl vairāk, viņš šo metodi Eizenhaueram stāstījis ar neslēpta pārākuma izjūtu – kā pieredzējis skolotājs nepieredzējušam iesācējam.
Pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados pasaules ekonomika mocījās ar nepārejošu inflāciju, kas attīstītajās valstīs pārsniedza desmit procentus gadā. Augsta inflācija saglabājās arī deviņdesmito gadu pirmajā pusē. Valstu valdības un centrālās bankas nespēja tikt ar šo problēmu galā. Latvijā, mainoties sociālekonomiskajai iekārtai, inflācija uzskrēja debesīs, pārsniedzot tūkstoš procentu gadā.
Taču dažu gadu laikā tā normalizējās. Kad toreizējam Latvijas Bankas prezidentam Einaram Repšem kādā starptautiskā konferencē pajautāja, kā viņš panācis tik fantastisku rezultātu, Repše vaļsirdīgi un ar lepnumu atbildēja: «Kas var būt vienkāršāk? Samazināju naudas masu apgrozībā.» Pēc šādas atbildes neviens vairs nebrīnījās, uzzinot, ka Latvijas Bankas prezidents ārvalstu braucienus izmanto, lai kāpelētu pa māju jumtiem vai lai pirktu rezerves daļas saviem lidaparātiem. Repšem šāda inflācijas samazināšanas metode šķita pieņemama. Gluži kā Žukovam viņa mīnu lauku attīrīšanas metode. Bet kā citādi apkarot inflāciju? Tāpat kā citādi attīrīt mīnu laukus. Ja kādam šie divi gadījumi šķiet nesalīdzināmi, atliek paskatīties uz straujo mirstības pieaugumu Latvijā deviņdesmitajos gados un katastrofālo dzimstības kritumu. Tās ir tiešas sekas savā vienkāršībā ģeniālajai naudas masas samazināšanas metodei.
Vēl trešais stāsts. 2008. gadā Latvija nonāca finanšu krīzes priekšā. Kā par nelaimi, valdības priekšgalā tobrīd bija viens no redzamākajiem latviešu žukoviem – Ivars Godmanis. Viņam ne mirkli nenotrīsēja sirds, dzenot latviešus pāri ekonomiskajiem mīnu laukiem 1991.–1993. gadā, kad šoka terapijas šausmās tika zaudēti ap 50 000 cilvēku (20 000 pāragri mirušajos un ap 30 000 nedzimušajos). 2008. gadā viņš atkal izvēlējās ierasto, no Žukova aizlienēto problēmu risināšanas metodi. Par spīti SVF iebildumiem, Godmanis izmantoja vissāpīgāko un ekonomiskajā literatūrā savas bezjēdzības dēļ pat neminētu metodi – iekšējo devalvāciju. Šis nosaukums ir jaunvārds, kas tika izgudrots procesa gaitā, jo, pastāvot valūtas devalvācijas iespējai, šāda metode pat netiek aplūkota.
Godmaņa pēctecis ir sens Repšes domubiedrs un īstens žukovietis – Valdis Dombrovskis. Viņš turpina Godmaņa iecienīto metodi – ekonomiskās krīzes pārvarēšanu ar visnecilvēcīgākajām metodēm. Ak zaudēts 200 000 darba vietu? Nekas, galvenais, ka budžeta deficīts sakrīt ar aizdevēju prasībām. Tagad robežas ir vaļā: lai visi darbu zaudējušie brauc uz Angliju vai Vāciju. Un Latvija atkal zaudē tūkstošu simtus aizbraukušo, pāragri mirušo un nedzimušo. Tāpat kā Eizenhauers slavēja Žukovu par veiksmīgo Berlīnes ieņemšanu, arī Zviedrijas finanšu ministrs Anderšs Borgs slavē Dombrovski par veiksmīgi izglābtajām zviedru bankām, apdrošināšanas kompānijām un pensiju fondiem. Taču šādu krīzes pārvarēšanas metodi viņš ne tikai savai tautai neieteiktu, bet arī nekad skaļi nerekomendētu citiem. Latvieši brīnās, kāpēc viņus neliek par piemēru Grieķijai, Spānijai vai Itālijai. Droši vien arī Žukovs brīnījās, kāpēc viņa mīnu lauku atmīnēšanas metode netiek tiražēta taktisko kaujas mācību grāmatās.
Skumjākais, ka Dombrovskis un viņa fani pat neapjauš, cik necilvēcīga ir viņu metode, tāpat kā to nesaprata nedz Žukovs, nedz viņa glorificētāji. Viņuprāt, tā bija jārīkojas, lai dzīvi palikušajiem būtu labāk. Taču nevar uzbūvēt laimi uz citu nelaimes rēķina. Latvijas nedienas ir sekas tam, ka cilvēks ir pēdējā vietā. Svarīgāks ir budžeta deficīta apmērs, nevis konkrēts bēdu sagrauzts cilvēks slimnīcā.
