Viltus tiesvedība
©F64

Otrdien valdība nolēma, ka Latvija saistībā ar Norvēģijā arestēto zvejas kuģi Senator vērsīsies tiesā ar prasību pret Eiropas Komisiju (EK). Pirmajā brīdī var šķist, ka mūsu valdība nodemonstrējusi neredzētu pārdrošību un atvēzējusies pret pašu svētāko – EK. Taču tā var likties tikai lietas nezinātājiem. Patiesībā šī ir tāda kā viltus tiesvedība. Tā nenotiek par pašu kuģa arestu un tiesībām zvejot sniega krabjus strīdīgajā teritorijā Svalbārā, bet gan par EK rīcību. Tiesa lems, vai EK ir vai nav pietiekami aktīvi rīkojusies, lai palīdzētu aizstāvēt Latvijas zvejnieku intereses.

Šī tiesvedība ir tīri formāla, jo EK iespējas reāli kaut ko darīt šajā strīdā jau no paša sākuma bija stipri ierobežotas. Šī tiesvedība būs cīņa pret vējdzirnavām, jo izvērtēt, kas ir darīts vai nav darīts, vienmēr ir sarežģīti. EK amatpersonas ir tikušās, ir runājušas ar visu pušu pārstāvjiem, tomēr rezultātu nav sasniegušas. Turklāt jāpiezīmē, ka, pēc EK ieskata, tās uzdevums, izejot no ES likumiem un dibināšanas aktiem, ir aizstāvēt intereses, nevis sasniegt rezultātu. Līdz ar to tiesā pierādīt, ka viņi nav aizstāvējuši mūsu intereses, būs ļoti grūti, jo aizstāvējuši viņi ir. Cits jautājums, kāds no šīs «aizstāvības» ir bijis labums. Šī tiesvedība drīzāk liecina par vēlmi izlikties, ka «mēs cīnāmies», lai gan patiesībā tā ir viltus cīņa, jo ir skaidri zināms, ka nekāda rezultāta nebūs.

Vēl vairāk. Ir ļoti iespējams, ka šajā tiesvedībā EK norādīs uz pašas Latvijas bezdarbību, jo ne Eiropas Savienība, ne EK nav Parīzes līguma par Svalbāru sastāvdaļa, toties Latvija ir. Lai lietu izskatītu Starptautiskajā tiesā, ir jābūt valstij. ES vēl nav valsts, bet Latvija ir. Mums bija visas iespējas, un, ja mēs šīs iespējas neizmantojam, tad tā jau ir mūsu, nevis EK bezdarbība.

Vienīgais, kas patiešām varētu lietu atrisināt pēc būtības, ir prasības iesniegšana pret Norvēģiju Starptautiskajā tiesā Hāgā, taču Latvijas puse (galvenokārt Ārlietu ministrijas nostājas dēļ) uz šādu soli nevar saņemties. Pietrūkst drosmes. Eiropas krabju zvejas asociācijas prezidents Didzis Šmits šā gada 19. aprīļa intervijā NRA norādīja, ka «lai kādu lietu uzvarētu, ir jāatrod tas, kas uztrauc otru pusi, ko tā nav gatava zaudēt, kas tai liks atkāpties un iet uz kompromisu. Šajā gadījumā tā ir Latvijas iespēja iesniegt prasību Starptautiskajā tiesā pret Norvēģiju. Tas ir vienīgais, kas šajā lietā norvēģus patiešām uztrauc, jo viņi var zaudēt krietni vairāk nekā tikai krabju zvejas vietas». Šmits ir pārliecināts, ka pietiktu tikai reāli piedraudēt ar gatavību iet uz tiesu, lai norvēģi sāktu runāt par kompromisu meklēšanu. «Jo apņēmīgāki mēs būsim iet uz tiesu, jo mazāka varbūtība, ka tiesa patiešām būs,» norāda Šmits.

Par ko tas viss liecina plašākā nozīmē? Tas nozīmē, ka Latvijas puses gļēvulīgās bailes salekties ar kādu valsti, vienalga, vai tā ir Lietuva, Zviedrija, Francija vai Norvēģija, nekur nav pazudušas. Nekas nav mainījies. Latvijas ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs ar savu padomnieku braukā pa ārzemēm, runā to, ko turienes namatēvi un namamātes grib dzirdēt, bet vienīgais šo vizīšu rezultāts ir Latvijas nodokļu maksātāju rēķini par ministra un viņa padomnieka izdevumiem.

Pat šoreiz, kad Latvijas iespējas uzvarēt starptautiskā strīdā ir ļoti lielas, tiek ieņemta nogaidoša, lai neteiktu - sakāvnieciska, pozīcija. Izskatās, ka Latvija iet uz kādu izlēmīgāku soli nav gatava pat tad, kad šis solis nav īpaši riskants un uzvaras varbūtība ir liela. Līdzšinējās rīcības kopums liecina, ka tā nav situatīva problēma, bet jau mentāla trauma nacionālā līmenī - nevēlēšanās pretoties jebkuros apstākļos nevienam un nekad.

Ir grūti iedomāties, kam jānotiek, lai Latvijas puse saņemtos un kādā jautājumā paustu savu atšķirīgo nostāju. Vienmēr vispirms tiek bailīgi uzmests skatiens uz vienu pusi, tad otru, un tad, kā Rolanda Kalniņa leģendārajā filmā Četri balti krekli Andas Zaices attēlotā birokrāte, klusi nomurmināts: «Mēs pievienojamies.» Šī gļēvulīgā nostāja ir kā sērga pārņēmusi ne tikai Ārlietu ministrijas vadību. Tā pārņem mūsu valsti un sabiedrību. Ja tā tas nebūtu, tad politiķi vismaz censtos izlikties par cīnītājiem. Taču tā nenotiek. Gļēvulīga rīcība tiek akceptēta un netiek uzskatīta par tādu, kas liedz iespēju tikt kaut kur ievēlētam. Valstij, kurā tiek kultivēta šāda nostāja, perspektīvas ir ļoti šaubīgas.

 
Komentāri 11 Skatīt [11]
Skatīt komentārus [11]