Ceturtdiena, 28.marts

redeem Ginta, Gunda, Gunta

arrow_right_alt Viedokļi

Upuru teorijas krahs

© F64

Stambulas konvencijas (SK) ratifikāciju noraidījusi Slovākija, pirms tam Bulgārija. Arī Lietuvā Sociālās aizsardzības un nodarbinātības ministrija ierosinājusi atlikt Stambulas konvencijas ratifikāciju.

Vēl pirms dažiem gadiem šķita, ka nekas nevar apturēt vilni, kas veļas pār pasauli. Gan SK ratifikācija, gan viendzimumu «laulību» legalizācija likās tuvāko gadu jautājums. Taču situācija pēdējā laikā ir būtiski mainījusies. Sabiedrība arvien skeptiskāk raugās uz dažādu dīvainību uztiepšanu un atsakās pieņemt par normu šauras sabiedrības grupas uzstādījumus. Arī iebildumi pret SK bieži balstās neskaidrā apziņā, ka tur kaut kas nav īsti labs. Kas tieši?

Nemeklēsim SK kaut kādus slēptus slazdus, tulkojuma nianses un tamlīdzīgi. Konvencijas šķībais pamatakmens ir pašā virspusē. LU profesore Ausma Cimdiņa: «Eiropā dzimumu līdztiesības politikas pamatā ir dzimumu neitralitātes princips, bet SK tas nedarbojas. Tiek gatavots likums sievietei. Tiek prioritēts viens dzimums, bet otrs stigmatizēts. Tā, itin kā vīrietis būtu vardarbības cēlonis un it kā ģimene būtu vardarbības perēklis.»

Tomēr SK galvenais defekts ir tas, ka šī konvencija balstās uz tā dēvēto upuru identitātes politiku. Jau konvencijas nosaukumā iezīmēta cilvēces daļa, kurai atvēlēta galvenā upura loma - sievietes. Konvencijas tālākajā tekstā parādās virkne citu sociālo kategoriju, kuras arī iezīmētas kā upuri. Taču, ja ir upuris, tad ir arī pāridarītājs. Šī loma atvēlēta vīrietim. Taču ne visiem. Ir vīrieši, kuri arī izrādās upuri - tumšādaini, homoseksuāli, ne pārāk veseli, infantili, kuri jūtas apspiesti un tamlīdzīgi. Īsāk runājot, pilna pasaule ar upuriem, kuri jāsargā no pāridarītājiem.

Pirmajā brīdī šķiet, ka viss pareizi - cilvēce attīstās, un jālīdzsvaro cilvēku dažādās iespējas, lai cilvēki ar sliktākām no dabas iedalītām kārtīm būtu konkurētspējīgāki. Tāpēc 20. gadsimta 70. gados līdz ar kreiso ideju uzplaukumu šī upuru identitātes politika kļuva populāra. Tikai tagad visā krāšņumā parādījušās šīs politikas blaknes. Izrādās, ka būt par upuri ir ļoti izdevīgi. Ja esi slikts darbinieks un tevi grib atlaist, tad var attaisnoties, ka tiec atlaists nevis vājo spēju dēļ, bet gan tāpēc, ka esi tumšādains, homoseksuāls, vai tāpēc, ka esi sieviete. Notiek asa cīņa par upura lomu. Visi grib būt upuri un gūt noteiktas privilēģijas. Parādās prasības noteikt «upuru» kvotas.

Pat veselas tautas un valstis pieprasa, lai tās atzīst par upuriem. Arī mēs, latvieši, vēlamies dažādas atlaides, jo esam daudz cietuši, mūs mocījušas dažādas varas utt.. Problēma tik tā, ka visi pretendē būt upuri. Gan Izraēla ar holokaustu, gan Krievija, kura tikusi pazemota pēc zaudējuma Aukstajā karā, nemaz nerunājot par Āfriku. Dienvidāfrikā «nabaga» melnādainie uzbrūk baltajiem fermeriem un viņus nogalina iedomāta taisnīguma atjaunošanas vārdā. Šī appelēšana pie upura lomas jau aizgājusi līdz absurdam. Tiesās parādījies arguments - noziedznieks attaisnojams, jo viņš daudz cietis. Vainīga ir sabiedrība, kas viņa ciešanas pieļāvusi. Laupītājs ir upuris, nevis vainīgais.

Taču pusgadsimts ir pietiekami ilgs laiks, lai jebkura politika parādītu savus augļus. Piekāpšanās dažādu upuru priekšā sevi ir izsmēlusi. Ilgi Eiropā izdevās saglabāt kārtību, balstoties uz vecajām, patiesi eiropeiskajām vērtībām, bet nu jau arī šie krājumi izsīkst. Nupat Francijā kompānija Gobee.bike slēdza velosipēdu nomas tīklu trijās pilsētās, jo sabiedrības kultūras līmenis ir tiktāl pazeminājies, ka četru mēnešu laikā 60% velosipēdu tika sabojāti vai nozagti. Pamatīgu naglu upurideoloģijas zārkā iedzina 2015. Jaungada notikumi Ķelnē. Iebraucējus saukt par upuriem pēkšņi kļuva nepiedienīgi. Vēl jau aiz ieraduma mašīnu dedzinātājus Parīzes un Stokholmas piepilsētās dēvē par sociālās sistēmas netaisnības upuriem, bet lūzums masu apziņā arī šajā sfērā nav aiz kalniem.

Nav šaubu, ka visas tās konstrukcijas ar entajiem genderiem, ākstības ap viendzimuma «laulībām» atkāpsies sabiedrības veselā saprāta priekšā. Gan jau arī sievietēm apniks tēlot mūžīgā upura lomu, un viņas ar lepnumu atzīs, ka mīl un ciena stiprus vīriešus un nesaskata nekā pazemojoša būt sievišķīgi «vājai» blakus šādam vīrietim. Līdz ar upurideoloģijas krahu, Stambula ar savu bezgalīgo upuru sarakstu kļūst vecmodīga.