Atkal dienaskārtībā parādījies jautājums par Stambulas konvencijas ratificēšanu. Sociālie tīkli verd. Šis jautājums Latvijā, protams, nav par vardarbību vai attieksmi pret sievietēm. Tas ir jautājums par attieksmi pret nezināmo, kā arī sociālās piederības marķieris. Latvijā pie smalkā toņa piedien atbalstīt šo konvenciju, tāpēc galvenais atbalstītāju arguments ir savus pretiniekus apsaukāt par tumsoņām.
Tipisku ierakstu tviterī publicējis Jurģis Liepnieks: «Tā būšana pret Stambulas konvenciju, tas ir tāds provinciālisms, tāda ne-Eiropa, un putinisma kopēšana, ka pat riebjas par to strīdēties. Pie tam, ka tie pretinieki, viņi vienkārši nav izglītoti, viņi nezina, nesaprot, ne kas ir gender, ne citi konvencijas jēdzieni.» Ko tur ar tiem durakiem strīdēties? Pietiek, ka Liepnieks zina, saprot, kas ir «gender un citi konvencijas jēdzieni».
Diemžēl tā vien izskatās, ka Liepnieks un citi konvencijas fani vāji saprot, kas ir izdzīvošanas stratēģija un citi evolūcijas jēdzieni. Saskarsmē ar nepazīstamo ir divas stratēģijas. Izvairīties vai pamēģināt, kas tas ir. Lūk, kā uz jautājumu par cilvēka vēlamo rīcību neskaidrā situācijā atbild LU profesors, sociālpsihologs Ivars Austers (NRA, 12.09.2016.): «Evolūcijas skatījumā… dati runā par labu faktam, ka cilvēki labprātāk kļūdās un saskata briesmas tur, kur to patiesībā nemaz nav, jo ilgtermiņā tas ļauj izdzīvot… Konservatīva piesardzība, vismaz vēsturiski, ir ļāvusi izdzīvot.» Lai labāk saprastu šo stratēģiju būtību, iedomāsimies divas zivis, kuras redz ūdenī peldam agrāk neredzētu tārpiņu. Viena labāk paliks izsalkusi, bet no dīvainā tārpiņa izvairīsies, savukārt otra jau neies sev atteikt. Tiesa, nav teikts, ka tur obligāti apakšā būs āķis, tāpēc pareiza var būt gan vienas, gan arī otras zivs rīcība.
Ja mēs uzvedības un domāšanas stratēģiju raksturojošos vārdus - konservatīvs, progresīvs - nomainām ar vārdiem - piesardzīgs, riskants -, tad viss kļūst saprotamāks. Šo stratēģiju galējās formas ir bailīgums un pārgalvība. Saprātīga rīcība ir kaut kur pa vidu, atkarībā no briesmu varbūtības. Ja abstrahējamies no jaunāko laiku aizspriedumiem, tad ksenofobija un citas tā dēvētās fobijas nav nekas cits kā piesardzīga atturība pret nepazīstamo, kas, kā stāsta Austers, ļauj ilgtermiņā izdzīvot. Kas gan tur slikts? Kas attiecas uz Eiropu un ne-Eiropu, tad nekas nav akmenī iecirsts. Pēc 2015. gada Jaungada notikumiem Ķelnē Eiropas pozīcija drīz vien pamainījās, apliecinot savu vitālo elastīgumu.
Stambulas konvencija jeb sociālās dzimtes konstrukcija pirmajā brīdī var šķist mūsu sadzīves komfortu mazāk apdraudoša (salīdzinājumā ar masveida migrāciju), līdz ar to vieglāk pieņemama, taču cilvēki instinktīvi ir ļoti jūtīgi pret visu, kas saistīts ar dzimumjautājumiem (sugas turpināšanu). Tāpēc piesardzība arī šeit ir labi saprotama. Vēl jo vairāk tāpēc, ka tie, kuri domā, ka ir gudrāki un zina pareizo ceļu, patiesībā neko nezina. Viņi tikai cenšas sev un citiem iestāstīt, ka zina, kas mūs visus sagaida tur aiz tā līkuma.
Ir jātiecas uz to, lai pasaule kļūtu atvērtāka un iekļaujošāka, kurā visi būtu vienlīdzīgāki, neatkarīgi no ādas krāsas, dzimuma, reliģiskās piederības, seksuālās orientācijas, tautības, valodas un citām pazīmēm. Taču muļķīgi domāt, ka šāda pilnīgi droša pasaule bez apdraudējumiem jau pastāv. Ja tev autoostā tuvosies romu tautības cilvēks (čigāns), tad vari cerēt, ka viņš nāk tev novēlēt jauku dienu. Tomēr, ja pēkšņi pieķersi sevi pie domas, ka viņš tev tuvojas, lai piedāvātu nopirkt Drogās zagtu smaržas pudelīti, tad nav obligāti jānokaunas par savu ksenofobiju, jo šī doma tev tikai atgādinās, ka dzīvo reālā, nevis vēlmju pasaulē.
Šo reālo pasauli neliela, bet ietekmīga ļaužu grupa stūrgalvīgi atsakās atzīt. Viņi grib ticēt, ka evolūcijas beigas jau ir klāt un nav vairs ne baltu, ne melnu; ne vīriešu, ne sieviešu; ne tautu, ne valstu; ne ateistu, ne kristiešu, ne musulmaņu. Visi ir kulturāli, altruistiski, iecietīgi. Neviens neko otram necenšas uzspiest, pierādīt vai atņemt. Visi cits citam vēl to labāko. Vienā pļaviņā draudzīgi ganās gan lauvas, gan stirniņas. Tīrā paradīze. Ratificēsim Stambulas konvenciju, un viss būs. Jau ir. Galvenais ir ticēt, jo, kā teikts: ja jūsu ticība būtu sinepju graudiņa lielumā…
