Par aizvadītā gada cilvēku (–iem) žurnāla Time versijā kļuva sievietes, kuras ievadīja sociālo kampaņu #metoo (es arī, angļu val.). Šī kampaņa iedrošina sievietes atklāti runāt un apsūdzēt pāridarītājus par seksuālo uzmākšanos, fizisku vai vārdisku cieņas aizskārumu. Par to, ko pasaulē dēvē ietilpīgā vārdā par harasmentu.
Šīs kampaņas ietvaros daudzas vakardienas zvaigznes par seniem un ne tik seniem harasmenta gadījumiem šodien ir padarītas par izstumtajiem, kuriem nav vietas pieklājīgā sabiedrībā. Sieviešu un vīriešu attiecības ir iegājušas jaunā, līdz šim nebijušā gultnē, jo tas uzvedības modelis, kurš tagad izsauc vispārēju sašutumu, vēl pavisam nesen skaitījās visai ikdienišķs. Nav šaubu, ka šīm attiecībām jākļūst daudz vairāk balstītām uz savstarpēju cieņu. Tendence ir skaidri iezīmējusies.
Manos pusaudžu gados, 70. gadu otrajā pusē, seksuālais harasments skolās bija samērā izplatīts. Droši vien daudzas tā laika meitenes būs uz savas ādas izjutušas tā dēvēto pupu spaidīšanu. Jādomā, ka tas viņām bija nepatīkami un pazemojoši, tomēr nevar pilnībā ignorēt versiju, ka tas savā ziņā ļāva jaunai meitenei apjaust savu sievišķīgo iekārojamību un pat zināmā mērā celt pašapziņu. Nepārprotiet, esmu ar abām rokām pret šādu cilvēka cieņu apkaunojošu «pašapziņas celšanu» un ļoti ceru, ka šādas pusaudžu «rotaļas» uz visiem laikiem ir palikušas pagātnē.
Tolaik modē bija mini. Kleitas un svārki bija tikpat īsi kā tagad un pat vēl īsāki. Taču tad viena gada laikā mini pazuda, un visas meitenes sāka nēsāt kleitas pāri un stipri pāri ceļiem. Laikam sievietēm pasaulē (pie mums modes tendences, par spīti padomju sistēmai, atnāca ātri) apnika plikus stilbus rādīt un viņas modi pamainīja.
1979. gadā notika islāma revolūcija Irānā, un tieši brīvdomīgās Teherānas universitāšu studentes, kuras vēl vakar staigāja mini, bija pirmās, kuras uzvilka parandžas (gluži kā jaunas kleitas), protestējot pret seksismu un nepieciešamību «būt skaistām», lai iepatiktos vīriešiem. Tiesa, šis «protests» ātri apnika, taču bija jau par vēlu.
2004. gadā Latvijas žurnālistu grupas sastāvā biju Briselē. Aprīlis. Silts. Grādi 20. Koki saplaukuši svaigi zaļi, gaiss smaržo pēc pavasara. Rīgā tādā laikā sievietes iziet ielās, nometušas ziemas tērpus, un ļauj saulei glāstīt savus pēc siltuma noilgojušos augumus. Atmosfēra ir elektrizēta. Kliedzoši seksīga. Briselē nekā tāda nebija. Sievietes klīda pa ielām kā ēnas. Pelēkas un neizteiksmīgas. Maisveidīgās kleitās, nekrāsojušās un kurpēs bez papēžiem. Eiropā tobrīd pilnā sparā norisa kampaņa «sieviete nav gaļas gabals», un šīs kampaņas ietvaros censties izrādīt savu seksuālo pievilcību skaitījās sliktais tonis.
2009. gads. Londona. Pievakare. Izkāpju no lidostas autobusa Stratfordā (rajons Londonas austrumdaļā). Turienes centrālajā laukumā lielpilsētas ritmā pulsē dzīvība. Apkārt vidū noliktam mūzikas centram dejo melnādaini jaunieši krāsainās jamaikiešu adītās cepurēs. Līdz rezervētajai viesnīcai nepilns kilometrs. Eju un vēroju pretimnācējus. Kas tad tas? Kā ģērbušās sievietes? Kur palikušas agrāko laiku pelēkās peles? Viņām acīmredzami ir apnicis būt tādām. Sievietes ir ģērbušās pieguļošos mini, lūpas koši sarkani krāsotas, acis dziļi ietonētas, skropstas bagātīgi noklātas ar tušu, kurpēm augsti papēži. Piecos gados sieviešu ģērbšanās un izturēšanās stils mainījies par 180 grādiem. Sievietēm patīk mainīt ne tikai kleitas, bet arī uzvedības modeļus.
Pašreizējais antiharasmenta vilnis raksturīgs ar to, ka uzvedības maiņa tiek pieprasīta no vīriešiem. Ir dots skaidrs signāls - sieviete vēlas uzmanības apliecinājumus tikai no sev tīkamiem vīriešiem. Ja tu sievietei nepatīc (bet to jau nekad nevar skaidri zināt), tad labāk pat komplimentu neteikt, nerunājot par ko vairāk. Tā ka labāk sievietē sievieti neredzēt. Vismaz izlikties neredzam.
Ja starplaikā starp 2004. un 2009. gadu sievietes pašas varēja mainīt sev apnikušo uzvedības modeli, tad tagad viņām būs jāgaida uz vīriešiem. Kad viņiem labpatiksies kaut ko mainīt. Problēma tikai tā, ka vīrieši ir konservatīvi un nemaina savu uzvedības modeli tik bieži kā sievietes. Tā ka var sanākt tāpat kā Irānā. Var jau pamēģināt dzīvot pasaulē, kur katrs kompliments, uzmanības apliecinājums var tikt traktēts kā harasments, bet kaut kā neticu, ka sievietes pašas to patiešām vēlas.
