Pirmdiena, 11.decembris
Viedokļi | 6.decembris, 7:22
Bens Latkovskis

Grūtā cīņa pret segregāciju

Viens no pēdējiem Latvijas segregācijas bastioniem ir izglītības sistēma, kurā joprojām notiek Latvijas pilsoņu nodalīšana pēc etniskās vai valodu lietošanas pazīmes.

Tiesa, tikai zemākajos līmeņos, jo augstākajā izglītībā šāda nodalīšana jau sen nenotiek. Nācijas saliedētības vārdā laiku pa laikam atskan aicinājumi izbeigt šo lingvistisko segregāciju, taču būsim godīgi līdz galam. Šie aicinājumi visbiežāk ir vienpusīgi. Tie aicina nevis likvidēt dažādu valodu plūsmu skolas, bet gan liek mazākumtautību skolās mācību vielu apgūt latviešu valodā, kas nav gluži viens un tas pats.

Saucot lietas īstajos vārdos, notiek centieni saglabāt esošo latviešu un krievu valodā runājošo mācību iestāžu nodalījumu, liekot krievvalodīgajiem mācīties latviski. Teorētiski vēlamais modelis būtu, ja Latvijā visas skolas (varbūt ar dažiem īpašiem izņēmumiem) pēc savas uzbūves, struktūras un lingvistiskās vides būtu vienādas. Tas nozīmē, ka nav latviešu un krievu skolu vai bērnudārzu. Visi mācās kopā latviešu valodā. Taču tiklīdz sākas runas par šādu modeli, tā aktīvākie cīnītāji pret krievu skolām pēkšņi nonāk pretējā nometnē un grib tās saglabāt.

Argumenti ir vienkārši - daudzviet krievvalodīgo skolēnu vai bērnudārzu audzēkņu ir vairāk nekā latviski runājošo, un var notikt nevis vispārējās vides latviskošanās, bet gan otrādi - rusificēšanās. Turklāt runa nav tikai par valodu, bet arī par mentalitāti, sadzīvisko kultūru, pat nacionālo identitāti plašākā nozīmē. Ir plaši izplatīts uzskats, ka latviski runājošie pēc dabas ir maigāki, pielaidīgāki un varētu viegli pakļauties agresīvākajam krieviskajam uzvedības modelim. Ļoti iespējams (bet tikpat arī ne), ka šīm bažām ir zināms pamats. Turklāt nav teikts, ka šāda dažādu kultūru sajaukšanās radīs lielāku nacionālo vienotību valstī.

Eiroparlamenta deputāts Krišjānis Kariņš, kurš dzimis un skolas gadus pavadījis ASV Delaveras štatā, reiz stāstīja, ka viņš 70. gados bijis personiski ierauts līdzīgā eksperimentā. Tajā laikā ASV notika spēcīga kustība pret rasu un sociālo segregāciju. Pētījumos tika konstatēts, ka dažādās skolās ir ļoti atšķirīgi mācību rezultāti un šie rezultāti ir atkarīgi no tās sociālās vides, no kuras lielākoties nākuši audzēkņi. Piepilsētās, kur mācījās pārsvarā balto bērni, sekmes bija daudz augstākas nekā tajās pilsētas skolās, kur pārsvarā mācījās melnādaino bērni. Problēmu tika nolemts risināt vienkārši - sajaukt šīs plūsmas. Uz «labajām» skolām ar autobusiem veda skolēnus no «sliktajām» skolām. Kā stāsta K. Kariņš, efekts bijis graujošs, jo uzvedības, uztveres un vienkārši sadzīves kultūras atšķirības bija milzīgas. «Tolaik es uz laiku kļuvu rasists,» atzīstas K. Kariņš. Vēlākajā dzīvē viņš šos savus jaunības dienu aizspriedumus pilnībā pārvarēja, bet atmiņas par šiem laikiem viņam joprojām saglabājušās visai spilgtas.

Nav šaubu, ka latviski un krieviski runājošo bērnu sapludināšana vienā nacionālā kopībā saistīta ar zināmu risku, un nav zināms, kāds būs gala rezultāts. Tomēr gandrīz droši var teikt, ka rezultāts būs labāks nekā atbalstot divu atšķirīgu sociāli lingvistisko telpu uzturēšanu jau no mazotnes un to speciālu nodalīšanu, nemitīgi uzturot publiskajā telpā tautību diskursu, kas saistīts ar ideju, ka tikai etniskie latvieši ir kaut kādi «īstenie» latvieši un vienīgie, kuriem ir monopols uz patriotismu un Latvijas kā savas dzimtenes mīlestību.

Visticamāk, pret jebkādu latviešu un krievu valodā runājošo bērnu segregācijas nojaukšanu iestāsies tieši tie, kuri sevi dēvē par latvisko interešu aizstāvjiem, bet kuri praksē vēlas saglabāt etnisko segregāciju. Manuprāt, šādas etnocentriskas politikas pretvalstiskais raksturs ir tik acīmredzams, ka dēvēt šādas politikas aizstāvjus par «latvisko» interešu aizstāvjiem var tikai pēdiņās. Latvijas valsts interesēs ir mazināt jebkādu segregāciju (kas ļoti labi ir panākts sportā) jebkurās tās izpausmēs. Tiesa, pašreizējā latviešu nācijas attīstības fāzē visas šīs lietas bieži vien izsauc neizpratni un izskatās nedaudz pāragras. Dažādās valodās runājošo bērnu segregācijas noārdīšana pagaidām vēl ir smaga tēma, bet šis jautājums nekur nepazudīs. Gan jau pie tā pavisam drīz nāksies ķerties klāt, piedurknes atrotot.