Nesen Latvijas Banka (LB) un Finanšu ministrija (FM) gandrīz vienlaicīgi nāca klajā ar saviem nodokļu sistēmas reformas plāniem. Abi reformas piedāvājumi bija apbrīnojami līdzīgi, atšķīrās vienīgi nianses, un sabiedrība kopumā tos atzina par soli pareizā virzienā, jo nodokļu slogu paredzēja it kā mazināt. Taču kaut kas šajā procesā liek būt aizdomīgam.
Vispirms jau pats nodokļu samazināšanas fakts neiet kopā ar mūsu FM un LB kabinetos valdošo grāmatvediskās domāšanas matricu, kur nodokļu likmju samazinājums excel programmas ietvaros automātiski nozīmē mazāk naudas. Zinot, cik asas cīņas vienmēr ir bijušas par katru budžeta santīmu, noticēt šai labdarībai ir grūti. Kā teiktu Staņislavskis: neticu!
Taču galvenais iemesls šai neticībai ir cits. Pats process un tā virzības gaita. Radikāla nodokļu reforma ir jebkuras valdības galvenā vizītkarte, firmas zīme, lepnums, ar kuru iet ne tikai uz nākamajām vēlēšanām, bet pat ieiet vēsturē. Tam būtu jābūt valdības centrālajam jautājumam - būt vai nebūt premjera Kučinska reformu plānam? Nekā tāda nejūt. Premjers nekādu azartu par reformas realizāciju neizrāda. Drīzāk tā viņu garlaiko, kas liek domāt, ka patiesais mērķis ir pavisam cits. Aizstāt īstu reformu ar viltus reformu.
Šim nolūkam tiek pieteikta reforma, kas pirmajā brīdī uz papīra izskatās ļoti labi, bet kuru bezgalīgajā apspriešanas gaitā nobombardēs (tas jau intensīvi notiek) ar tādām izmaiņām, izņēmumiem un labojumiem, ka beigās varēs teikt ierasto - gribējām kā labāk, sanāca kā vienmēr. Bet arī tā būs tikai daļa patiesība, jo pamatuzdevums tāds arī ir - neko nemainīt pēc būtības. Kāpēc? Vispirms apskatīsim, kāpēc šīs nodokļu reformu aktivitātes vispār radušās.
Latvijā lielais politiskais gadatirgus (vēlēšanas), kad politiskie spēki liek galdā savas labākās idejas un cenšas tās pārdot pēc iespējas dārgāk, notiek reizi četros gados. Līdz šim nodokļu sistēma nekad nav bijusi galvenais vēlēšanu jautājums. Pat vairāk, tas nav bijis ne otrais, ne trešais. Svarīgākie vienmēr ir bijuši citi - nacionālais jautājums, cīņa ar korupciju, oligarhi, ģeopolitiskā orientācija, geju laulības utt. Nodokļi (tāpat kā citi ekonomiski un sadzīviski jautājumi) šajā problēmu klāstā ir kaut kur piekabē. Tas nozīmē, ka, lai ko teiktu politiķi, nodokļu reforma nav steigšus izstrādāta pēc tautas pieprasījuma un tautas labā. Tātad iemesli ir citi. Kādi?
Jau pērn pie nodokļu rekomendāciju izstrādes ķērās Pasaules Banka (PB). PB gaidāmie ieteikumi jau no sākta gala nebija liels noslēpums - lielāka nodokļu progresivitāte. Šo progresivitāti var panākt dažādos veidos - paceļot neapliekamo minimumu; atceļot šo minimumu cilvēkiem ar lielākiem ienākumiem vai kā citādi, taču vienkāršākā metode ir noteikt dažādas ienākumu nodokļa likmes dažādiem ienākumu līmeņiem. Maziem ienākumiem šos nodokļus noteikt mazus vai nekādus, bet lieliem ienākumiem lielus. Piemēram, Vācijā ienākumi līdz 8652 eiro gadā (2016. g.) netiek aplikti ar nodokli vispār, savukārt ienākumi virs 254 446 eiro gadā tiek aplikti jau ar 45% nodokli. Tas nozīmē, ka visi Minhenes Bayern spēlētāji no savas algas, kas pārsniedz 254 446 eiro, nodokļos samaksā 45%. Tāda kārtība ir pilnīgi visās attīstītākajās valstīs bez izņēmuma. Atšķiras vienīgi detaļas. Piemēram, ASV augstākā ienākuma nodokļa likme ir 39,6%, ko maksā no ienākumiem, sākot ar 415 050 dolāriem gadā.
Taču Latvijā visu veidu elites, izdzirdot vārdus «progresīvais nodoklis», riebumā saviebjas. Tad nu, lai neitralizētu PB rekomendācijas, LB un FM nodemonstrēja līdz šim neredzētu proaktivitāti un pasteidzās pirmie publicēt savu «reformu», kuras galvenā ideja ir saglabāt lielo ienākumu saņēmējiem zemas nodokļu likmes. Visas šīs tā dēvētās reformas iet zem uzņēmējdarbības un investīciju vides uzlabošanas izkārtnes, un nav brīnums, ka dažādas darba devēju konfederācijas un kameras stāvus aplaudē šiem priekšlikumiem. Piebildīšu, ka PB rekomendēja ļoti lielos ienākumus aplikt ar 33% nodokli, kas ir būtiski vairāk, nekā piedāvā FM. Tas nozīmē, ja par pamatu tiks likts FM piedāvājums, tad pie jebkura iznākuma bagātie atkal būs zirgā, bet nabagi maksās kā maksājuši, kas arī bija jāpanāk. Darbs padarīts uz goda, un FM var iedzert šampanieti (īsto), piekožot kaviāru.
