Valdības vadītājs nav bērnudārza audzinātājs
 
©F64

Ko darīt ar 16. martu? Lai kā mūsu valsts tā dēvētajai elitei gribētos sagaidīt, ka pēc 15. marta seko 17. marts, katru gadu šajā dienā notiekošais rada zināmu kaitējumu valsts prestižam.

Nevēlos šo kaitējumu pārspīlēt, taču jebkurā gadījumā tas, ka šajā datumā pilsētas centru «rotā» norobežojošie aizslietņi un pilnā ekipējumā bruņotu policistu ķēdes, valsts tēlu neuzlabo. Tas, ka valdības vadītājam atkal bija jālūdz ministri nepiedalīties 16. marta gājienā, liecina par grūtībām šo pasākumu pienācīgi norobežot no Latvijas valsts pozīcijas. Tāpēc jāatrod valstiski puslīdz pieņemama koncepcija, kas ļautu ar šo datumu sadzīvot un nepadarīt to par tādu kā valstiskās sašķeltības simbolu.

Uzreiz kā maz efektīvus gribu atmest mēģinājumus apelēt pie veselā saprāta, jo 16. marts ir datums, pret kuru attieksmi veido nevis racionāli argumenti, bet tā dēvētā kognitīvā matrica. Proti, priekšstatu un pārliecību kopums, kurš emocionālā līmenī definē, kas ir labs un kas ir slikts. Un cilvēks tur neko nevar padarīt, ja viņam sirds patīkami ietrīsas, redzot staltos leģionāru stāvus nacistu propagandas fotogrāfijās.

Tāpēc tādi raksti kā Jurģa Liepnieka Kāpēc latviešiem neko nevajadzētu svinēt vai pieminēt 16. martā problēmu ne tikai nerisina, bet provokatīvi vēl vairāk uzkurina. Galu galā ikviens saprātīgs cilvēks zina, kurā pusē karoja leģions un kā šī leģiona godināšana izskatās pasaulē no malas. Arī gājiena dalībnieki to lieliski zina, taču tieši to jau arī viņi vēlas - parādīt vidējo pirkstu gan nosacītajam krievam, gan nosacītajam rietumniekam, kurš Latviju savulaik atdeva Staļinam.

Kādreiz pastāvēja cerības, ka ar laiku, leģionāriem pamazām aizejot citā saulē, 16. marta gājieni zaudēs aktualitāti un, tā teikt, nomirs dabiskā nāvē. Taču tagad ir pilnīgi skaidrs, ka 16. marta gājieni uz Brīvības pieminekli turpināsies arī tad, kad fiziski neviens leģionārs vairs nebūs palicis šaisaulē, jo šā gājiena jēga laika gaitā ir pamazām mainījusies. Tagad tas daļai latviešu ir kļuvis kā simbols tautas spītīgajai vēlmei vienkārši būt. Lai ko saka pasaule, mēs latvieši bijām, esam un būsim. Un tam jau ar latviešu leģionu ir pakārtota saistība. Tāpēc visi aicinājumi pieminēt upurus vienīgi Lestenes memoriālā vai 11. novembrī ir jauks, bet dzirdīgas ausis maz sasniedzošs čuksts.

Cita lieta, ja šo 16. marta gājienu neoficiāli pārvēršam par tādu kā protesta «plika dibena» parādīšanu visiem, kuri mums Otrajā pasaules karā nodarīja pāri. Ja tas ir tāds vidējā pirksta parādīšanas pasākums, tad skaidrs, ka ministriem tur iet neklājas un arī valstiskā līmenī no šāda tipa pasākumiem jāturas pa gabalu. Savukārt, ja valstī ir politiskie spēki, kuri savu politisko kapitālu audzē uz dibena rādīšanas rēķina, tad tā ir viņu iekšējā lieta. Galu galā šādas vidējā pirksta partijas ir gandrīz visās valstīs. Krievijā Žirinovskis, Vācijā Alternative fur Deutschland, Itālijā Bepe Grillo, Nīderlandē Gērts Vilderss utt.

Šāda rakursa maiņa varētu vairāk nodalīt pašu gājienu no Latvijas valsts, taču lielas pārliecības, ka šāda rakursa maiņa ir iespējama, nav, jo paši gājiena rīkotāji ārkārtīgi uzsver pasākuma nopietno, vēsturiski pamatoto raksturu un to pat pielīdzina krievu 9. maija uzvaras svinībām. Tāpēc reālistiskāks variants būtu 16. marta gājienu devalstiskot, ministriem pirms savas nominācijas pieprasot solījumu tur neiet.

Atbilstoši Latvijas Satversmei valdību veido Valsts prezidenta nosauktais Ministru prezidents. Tad nu viņš varētu no katra potenciālā ministra līdztekus SAB atzinumam par attiecīgas pielaides piešķiršanu prasīt rakstisku solījumu nepiedalīties 16. marta pasākumos pie Brīvības pieminekļa. Ja kāds ministra kandidāts būtu tik stūrgalvīgs, ka nevēlētos nodalīt savu emocionālo vēlmi kaut kur piedalīties no valstiskajām interesēm, tad šāds kandidāts sevi automātiski diskvalificētu darbam Ministru kabinetā.

Tam būtu jākļūst par tikpat pašsaprotamu rutīnu kā pielaides piešķiršana. Pārāk nenopietni izskatās ikgadējie premjerministru publiskie aicinājumi ministriem izrādīt valstisku atbildību un nedarīt muļķības. Tas piedien bērnudārza audzinātājiem, nevis valdības vadītājiem.