Nedaudz pārfrāzējot Ļeņinu, par aizvadīto 2016. gadu pasaulē var teikt, – antielitārā revolūcija, par kuru tik ilgi sapņoja tie, kuri jūtas nepietiekami novērtēti, beidzot ir notikusi. Valdošās elites ir noguldītas uz dēļiem. Pirmais trieciens – balsojums par Lielbritānijas izstāšanos no ES, un tad graujošs aperkots – Trampa uzvara ASV vēlēšanās. Runā, ka Hilarija Klintone tā arī nav spējusi atgūties no negaidītā trieciena un joprojām nepieņem zaudējumu. Viņa nav atlaidusi savu priekšvēlēšanu komandu un, dzīvojot pašiedomātā realitātē, sapņo par piedalīšanos 2020. gada vēlēšanās.
Taču antielitārisma cunami vilnis ir tikai viens no dziļāku tektonisko svārstību rezultātiem. Visa aizvadītā gada garumā pasaules «nopietnie» viedokļu līderi centās uzturēt sabiedrībā pārliecību, ka nekādas būtiskas izmaiņas masu apziņā nenotiek un tas, ko redzam, nav nekas jauns. Arī agrāk esot bijis terors, un tas bijis pat intensīvāks. Tiek nosaukti terora aktos bojā gājušo skaitļi, kas it kā liecinot - nekas īpašs nenotiek. Atļaušos šim viedoklim nepiekrist.
Jā, no bērnības atceros Sarkano brigāžu plosīšanos Itālijā, Aldo Moro nolaupīšanu 1978. gadā, ilgās sarunas ar viņa nolaupītājiem un viņa līķa atrašanu mašīnas bagāžniekā; atceros Vācijas RAF (Sarkanās armijas frakcija) harismātisko līderi Ulriku Meinkofu, basku ETA un īru IRA regulāri sarīkotos slaktiņus, tāpat kā Lībijas sociālistisko teroristu uzspridzināto lidmašīnu virs Lokerbijas. Taču šiem terora aktiem nebija īsti globāli fundamentāla pamata. Basku un īru terorismam bija lokāls mērogs, savukārt it kā idejiskās Sarkanās brigādes un RAF neizturēja laika pārbaudi. Tās izrādījās vien atsevišķas dumpinieku grupiņas bez noturīgākas ideoloģiskās bāzes. Reti kurš no agrāko laiku teroristiem bija gatavs pats doties nekavējošā nāvē savu ideju dēļ. Mūsdienu terorismam ir pavisam cita bāze.
Ja atmetam malā nevajadzīgo, bet tagad jau cilvēku drošību apdraudošo politkorektumu, tad viss nostājas savās vietās. Tad, kad teroristi, spiežot spridzekļa detonēšanas pogu, kliegs «Hare krišna!», «Lai slavēts Kristus!» vai - «Dieva nav!», tad arī terorismu ar islāmu nejauksim, bet kamēr teroristi izkliedz vienīgi «Allāhu akbar!», globālajam terorismam ir islāma seja. Mēs neredzam Rijādā, Kairā, Džakartā vai kādā citā islāma valsts galvaspilsētā milzu demonstrācijas, kur vietējo islāmistu līderi ietu visiem priekšgalā, nesot teroristu paveikto briesmu darbu nosodošus transparentus. Tas nenotiek, tātad attieksme pret šiem noziegumiem, labākajā gadījumā, ir neitrāla, bet bieži vien pat atbalstoša. Kāpēc mums pret šo pasaules redzējumu jāsaglabā toleranta attieksme? To neviens pārliecinoši pateikt nevar, tāpēc turpinās sabiedrības attieksmes maiņa ne tikai pret drošības jautājumiem, bet arī pret islāmu un toleranci kā tādu. Cīņā, starp politkorektumu un drošību spēku līdzsvars arvien vairāk nostājas drošības pusē.
Demokrātijas īpatnība un vienlaikus priekšrocība ir procesu atgriezeniskā saite. Ja kaut kas aiziet ne tā, kā sabiedrībai kopumā šķiet pareizi, tad agri vai vēlu notiek kursa korekcija. Ja pēc Brexit daudzi politiskās elites pārstāvji izlikās, ka nekas tāds īpašs nav noticis, un EK priekšsēdētājs Žans Klods Junkers atļāvās augstprātīgi norādīt, lai tik Anglija ātrāk vācas projām, tad pēc Trampa uzvaras viņa ierasti arogantais tonis vairs nav dzirdams.
Sauksim lietas īstajos vārdos. ES ir nonākusi samērā smagas eksistenciālas krīzes priekšā, un šādā brīdī par galveno ES seju turēt cilvēku, kurš ir iedzērājs, kurš neprot publiski uzvesties un kuram patīk ārišķīgi ākstīties, ir augstākajā mērā vieglprātīgi. Šī klauna saglabāšana augstākajā ES amatā ir ļoti aplams signāls. Protams, Ž. K. Junkers ir tikai ES nominālais vadītājs un daudz lielāka ietekme uz procesiem ir Angelai Merkelei un citiem valstu vadītājiem, taču runa ir par signāliem. Junkera palikšana amatā signalizē, ka ES viss ir kārtībā, nekas nav jāmaina un varam mierīgi turpināt kā līdz šim.
ES nākotne lielā mērā būs atkarīga no diviem nākamā gada notikumiem. 23. aprīlī būs prezidenta vēlēšanas Francijā, un rudenī (vēl nav noteikts precīzs datums) - Bundestāga vēlēšanas Vācijā. Atšķirībā no ES vadības, kas darbojas tādā kā noslēgtā burbulī, nacionālās valdības ir daudz vairāk pakļautas sabiedrības noskaņojuma maiņām. Līdz ar to Francijā droši vien sociālistu valdīšanu nomainīs labējie. Visticamāk, nākamais prezidents būs Fransuā Fijons, kurš, lai gan Francijas apstākļiem ir ārkārtīgi konservatīvs, tomēr plašām sabiedrības masām pieņemamāks nekā stigmatizētā Marina Lepēna.
Sarežģītāka situācija ir Vācijā, kur pie vietējā politiskā debesjuma nav redzama pat attāli tik spēcīga personība kā Angela Merkele. Tāpēc ļoti iespējams, ka tur kursa korekcija notiks nevis mainoties politisko spēku salikumam federālajā valdībā, bet gan mainoties pašas Merkeles retorikai un vadošo partiju uzstādījumiem. Tiesa, līdz rudenim vēl daudz kas var notikt. Ļoti daudzi antieiropeiskie spēki, pirmām kārtām Putina Krievija, ir ieinteresēti Merkeles noņemšanā no trases, un domājams, ka tieši Vācijas vēlēšanas būs Putina galvenajā 2017. gada ārpolitiskajā fokusā. Proti, šajā virzienā tiks tērēti čellista Roldugina miljardi, kuri var nospēlēt ļoti izšķirošu lomu.
