Jau vairākus gadu simtus dažādi gudri cilvēki lauza galvu, kāpēc vienas valstis (sabiedrības, kultūras) ir bagātākas, attīstītākas nekā citas? Padomju laikos un arī vēl tagad daži kreisie ideologi Rietumu labklājības avotu saskata koloniālisma sistēmā, kura it kā izsūca resursus no kolonijām un tādā veidā uzaudzēja muskuļus.
Dānijai vai Šveicei koloniju tikpat kā nebija, bet tāpēc tās nav trūcīgākas par agrākajām koloniālajām lielvalstīm Franciju vai Angliju. Latvijā ilgus gadus skaitījās smalki piesaukt Maksi Vēberu un viņa teoriju par protestantisma ētikas labvēlīgo ietekmi, taču tā nevar izskaidrot, kāpēc katoliskā Bavārija ir nevis atpalikušākais Vācijas reģions, bet gan tieši otrādi - bagātākais.
Šobrīd pasaulē populārākā skaitās tā dēvētā institucionālā teorija, pēc kuras valsts vai sabiedrības attīstību nosaka attiecīgu sociālu institūtu esamība vai neesamība. Ja šie institūti darbojas - ir demokrātiska, nomaināma valsts pārvalde; brīvais (bezmonopolu) tirgus; disciplinēta fiskālā politika; vārda, preses un citas brīvības; neatkarīga un taisnīga tiesu vara un citas mūsdienu demokrātiskās sabiedrības neatņemamas lietas, tad agri vai vēlu šo institūtu esamība savu labo darbu padarīs un sabiedrība uzplauks. Šī teorija ilgus gadus bija valdošā Latvijas politiskajā praksē, jo visas valdošās partijas, sākot ar Latvijas ceļu, Tautas partiju un beidzot ar Vienotību, stingri uzstāja - izveidosim attiecīgus institūtus; iestāsimies dažādās organizācijās vai klubos; izpildīsim visus mājasdarbus; ievērosim šo klubu noteiktos likumus, un labklājība pati atnāks. Valsts uzdevums neesot kaut ko nodrošināt, attīstīt, bet gan izveidot labvēlīgu vidi, kurā tirgus un brīvie cilvēki visu paši nodrošinās un attīstīs.
Minētās teorijas stiprā puse ir tā, ka visās pasaules attīstītākajās valstīs šie institūti patiešām sekmīgi darbojas. Tiesa, ne visi šie «progresīvie» institūti šajās valstīs ir darbojušies, kad sākās to uzplaukums pirms vairākiem simtiem gadu. Līdz ar to šī cēloņsakarību ķēde nav neapstrīdama. Taču galvenais mīnuss ir cits. Ir ļoti maz piemēru, kad kāda agrāk nabadzīga valsts, ieviešot visas šīs institūcijas, būtu izrāvusies priekšgalā. Parasti kā piemēru min Japānu, kas 19. gadsimta otrajā pusē veica ārkārtīgi dziļu institucionālo reformu un ātri sasniedza ļoti labus rezultātus. Tajā pašā laikā Dienvidkorejā un Turcijā attīstība un valsts izaugsme laiku pa laikam bija jākoriģē ar militāru apvērsumu palīdzību, jo demokrātijas ievērošana valsti nesa ne tajā virzienā. Īrija sasniedza augstu labklājības līmeni, ļoti elastīgi manipulējot ar nacionālās valūtas kursu un budžeta deficītu.
Institucionālās teorijas piekritējiem ir grūti nosaukt kādu valsti, kura būtu rūpīgi sekojusi visiem «priekšrakstiem» un sasniegusi kaut kādus līdz tam nebijušus augstumus. Mūsu reģionā piesauc Igauniju, taču pasaules ekonomiskajā literatūrā Igaunijas piemērs netiek minēts kā atdarināšanas vērts. Manuprāt, ja arī Igaunijai ir labākie rezultāti starp pēcpadomju republikām, tad galvenokārt tāpēc, ka Tallinā visā padomju periodā varēja skatīties Somijas TV un inficēšanās ar sovjetismu tur nebija tik smaga. Līdz ar to visas pēcpadomju sociālās slimības viņi pārcieta vieglākā formā. Latvijā bieži piesaukto Singapūru par demokrātisku valsti ar nomaināmu valsts pārvaldi var saukt tikai nosacīti, jo, lai arī tur notiek regulāras vēlēšanas, tur pie varas jau vairāk nekā pusgadsimtu ir viena partija un vienas ģimenes klans.
Pēdējā laikā arvien lielāku popularitāti pasaulē iegūst teorija, kura valstu labklājību saista ar tādu cilvēku īpatsvaru sabiedrībā, kuri ir gatavi riskēt un kuri ir orientēti uz dažādām novitātēm. Pēc šīs teorijas, tādu cilvēku liels īpatsvars valstī esot pat svarīgāks nekā liels augstāko izglītību ieguvušo cilvēku skaits, jo pārāk liels pēdējo daudzums radot labvēlīgu augsni birokrātijas uzblīšanai. Tātad vienīgais veids, kā nodrošināt Latvijas ekonomisko izrāvienu, ir atbalstīt drosmīgus cilvēkus ne tikai biznesā, bet arī politikā.
Kādus secinājumus no tā visa varam izdarīt? Turpinot esošo politiku, Latvija ir nolemta palikt tur, kur tā tagad atrodas, - apmēram 65% no ES vidējā labklājības līmeņa. Pie labvēlīgas apstākļu sakritības labklājības griesti - 75% no ES vidējā vai 60% no attīstīto ES valstu līmeņa. Tas nozīmē, ka izrāviens iespējams vienīgi ar aktīvu vai, kā tagad mēdz teikt, proaktīvu (apsteidzošu) politiku. Ja paskatāmies, kurā jomā Latvija Baltijā ir citiem priekšā, tad tā ir aviācijas nozare, kuras strauju attīstību 2000. gadu vidū katalizēja toreizējā satiksmes ministra Aināra Šlesera aktīvā darbība, atvelkot uz Rīgu Ryanair. Diemžēl Latvijā politiķi, kuri ir aktīvi un pilni dažādām idejām, netiek īpaši cienīti un labs politiķis skaitās tāds politiķis, kurš nekļūdās, bet, kā zināms, nekļūdās tikai tas, kurš neko nedara.
